Apuleius – Zelta Ēzelis

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība

Manas pārdomas

Zelta Ēzeļa pamatsižeta galvenais romāna sākuma un beigu varonis ir Lūcijs no Madauras. Puisis, kuru lasītājs sastop, kad tas mēro ceļo uz Tesalijas pilsētu un paceļam sastop interesantu personāžu ar vēl interesantāku un pārdabiski šķietami neticamu stāstu par Sokratu. Bet vēl neticamāka piedzīvojumu virkne Lūcijam aizsākas, kad tas nespēj remdināt ziņkarību, kad pierunā kalponi Fotidu nočiept tam īpašu, maģisku ziedu, kuru vēl nesen redzējis pielietojam tās saimnieci raganu, bet ne velti ir teiciens par ziņkārību un kaķiem, jo gaidīto pārvērtību vietā tam lemts pārvērsties par ēzeli.

Gluži kā Odiseja sāga, Lūcijs nu jau ēzeļa ādā ir šķietami viena neveiksmīga notikumu ķēdes upuris pēc otra. Ja vēl vien tā nelaime, ka iemīļotajai Fotidai būtu jāsagādā tāda kā pārvērtību pretinde, būtu vēl nekas un iztiktu varonis vien ar izbīli, bet, kur nu tev, kad puiša neveiksmīgās pārvērtības sakrīt ar nakti, kad kaut kādi zagļi izdomājuši apzagt drauga Milona saimniecību un par salaupītās mantas nesēju pie viena paķert stallī esošu zirgu un divus ēzeļus, no kuriem viens ir Lūcijs.

Otrā gadsimta romānam un vienīgajam romānam, kuram palaimējies saglabāties pilnā apjomā no Senās Romas laikiem ir diezgan jūtams pasakveida atgadījumu stils. Lūcija piedzīvojumus, kuros lemts pēc zagļiem ceļot no viena jaunā saimnieka pie cita, papildina tā saklausīti un lasītāju piedomājot atmiņā tam saglabāti leģendas un stāsti, kuros var nolasīt iestrādātu morālu mācību vai vienkārši dzīves novērojumu par nereti nekrietnu, citiem ļaunu vēlošu cilvēka dabu, kur viena liela daļa tāpēc gatavi pat atņemt citam dzīvību.

Būtu tā vīru krāpjoša sieva, kura savu pārkāpumu slēpšanas nolūkos gatava iet vēl tālāk un pat nogalināt kā vīru, tā jebkuru citu, lai tikai paliktu nesodīta. Vai pamātes iekāre uz vīra dēlu, bet, kad tiek atraidīta, kaisle vienā mirklī pārvēršas aklā naidā un tad galvenais ir atriebt iedomās aizskarto godu un pašcieņu. Vai stāsts par zagļu bandas nolaupītu jaunuvu, kura vēlāk tiek ierauta traģiskā mīlas trijstūrī, kur neviens stāstiņa beigās nevar lepoties ar kaut ko, ko varētu dēvēt par uzvaru. Vai māsas, kuras ar skaudību uzlūko jaunāko māsu, kurai, no malas skatoties šķietami palaimējies tikt pie bagātības, bet tās laipnību pašas uztver kā augstākās pakāpes augstprātību, lai arī realitāte nevarētu būt tālāk no patiesības.

No šiem biežajiem iespraudumiem Lūcija stāstā visvairāk izceļas leģendai līdzīgais stāsts par kāda ķeizara jaunāko meitu Psīhi (vārda nozīme – Dvēsele), kurš tiek aizsākt, lai mazinātu nolaupītās jaunavas nolaupīšanas sēras un asaru plūdus. Aizsāk stāstu par citu skaistuli, kurai lemts izaugt tik skaistai un pat pārāk skaistai, lai izraisītu dievē Venerā dusmas, ka tā jau viņas vietā teju vai kā avatars tiek pielūgts. Bet attiecībā uz Psīhes mini noveli būtiskākie pavērsieni seko, kad Veneras dēls Amors nepaklausa mātes norādēm. Ne vien nepaklausa, bet pat pats iemīl skaistuli tik ļoti, lai būtu gatavs riskēt ar mātes dusmām, gatavs dusmot pat pret Psīhi un vēlāk tai piedot.

Zelta Ēzelī jeb Pārvērtības Vienpadsmit Grāmatās pavisam noteikti viena no lielākajām vērtībām ir tās izcelsmē un faktā, ka tas ir vienīgais no visas Senās Romas pastāvēšanas laika pilnā apjomā saglabājies romāns. Citādi pasakveidīgais romāns ar kaut ko citu ārkārtēju vai pat lasītpriekam virs vidējā un mūsdienas starp dažādu žanru pārbagātās izvēles grūti izcelt. Drīzāk gribētos piekasīties, ka drusku par daudz ir šie anonīmie tēli, kuru aprakstā jāpielieto vārds ‘’kāds’’ draugs, saimnieks, zaglis vai vēl kāds cits, kura stāstu kā piedzīvojumu vai pamācību galvenais varonis/autors grib pavēstīt savam lasītājam.

Bet no pozitīvā – cilvēku raksturi, to attēlojums un novērojumi iz dzīves (pat ja no negatīvā pārsvarā ņemti) būtu pieskaitāmi pie tā, kurus nevar neizcelt. Tā arī noslēguma reliģiskās ceremonijas, kurās dalību ņem galvenais varonis ir ar neapšaubāmu vēsturisku pievienoto vērtību. Un, protams, visai grāmatai kā tādai ir šī vērtība, lai cik izklaidējošs un interesants vai drīzāk uz pretēju pusi velkošs neliktos daiļdarbs. Noslēgumā gan nevar nepamanīt dažu labu biogrāfisku detaļu, no kurām visuzskatāmākā, ka galvenais varonis (ar tādu pašu vārdu kā autoram) arī par savu dzimto pilsētu var saukt Madauras pilsētu Romas Numudia Ziemeļāfrikas kolonijā.

Greg Iles – Mississippi #1-2

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

33 gadus vecais Mortal Fear galvenais varonis Harper Cole būtu varējis paklausīt sava bērnības drauga Miles Turner un abu EROS firmas priekšnieces norādījumiem ignorēt brīdinājuma signālus, aizdomīgo pēkšņo vairāku klientu kontu pēkšņo to sniegtā servisa izmantošanas pārtraukumu. Tomēr, kad Hārpers pamana ziņu sižetu par pazīstamas mistēriju un kriminālromānu autores Karin Wheat slepkavību, kuru turklāt bijusi viena no EROS klientēm, Hārpers vairs nespēj ilgāk klusēt un rīkojas, lai informētu pirmāmkārtām jau Karinas slepkavības izmeklējošo detektību, lai tas ar savām iespējām pārbaudītu tā sniegto personvārdu drošību.

Mortal Fear romāns publicēts 1997.gadā un daļa no grāmatas koncepta idejas to arī atspoguļo. EROS, atšifrējot Erotic Realtime On-line Stimulation, ir tīri uz čatu sarakstes bāzēts anonīmitāti garantējošs serviss, kurā sistēmas lietotāji savā starpā var sarakstīties sākot ar vien viegli seksuālu savstarpējo saraksti līdz pat visiem iespējamiem fetišiem un citiem faktoriem, kas nu kuram tuvāk pie baudkāri sniedzošās sirds. Vien nesen tie sākuši piekāpties klientu prasību spiedienam ļaut klientiem sākt sūtīt savā starpā arī foto, ja to vēlas.

Hārpera varonis pēc būtības vien aiz gara laika ļāvies bērnības draugam Mailzam, kurš piedevām arī ir super gudrs datorlietās un ir EROS sistēmas galvenais atbildīgais par datu drošību utml saistītām IT lietām, pierunāt iesaistīties EROS projektā un būt vienam no sistēmas operatoriem. Jo pamatdarbs Hārperam saistīts ar akciju, vērtspapīru un citu līdzīgu opciju pirkšanu un pārdošanu, kurā Hārpers pats sev priekšnieks (netirgojas citu labā).

Varbūt Hārpers cerējis, ka viņa bažas būs veltas, ka vien sakritība, ka rakstniece Karina arī bijusi starp līdzīga tipa kontiem, kuri pēkšņi pārtraukuši savu darbību, bet zvans nakts laikā no informētā Ņuorleānas detektīva Maikla ar satraucošo ziņu, ka visas kā viens nogalinātas, ievelk Hārperu jo dziļāk dzīves trauksmaināko pavērsienu ūdeņos. Lai arī draugs Mailzs, kuru gan pēdējoreiz klātienē redzējis pirms vairāk kā 4gadiem un kurš sākotnēji nebūt nav sajūsmā, ka Hārpera rīcība ievilkusi kompāniju potenciāli negatīvas publicitātes starmešos, tomēr galu galā iesaistās arī pats aktīvākā ļaundara meklēšanā.

Nekas cits tā teikt ne Hārperam, ne Mailzam neatliek, jo acīmredzami romāna gaitā FIB vai citi izmeklēšanā iesaistītie neizrāda gana augstu kompetences līmeni, lai pat būtu kaut cik tuvu vainīgā sērijveida slepkavas notveršanā. Un jo tālāk rit laiks, jo lielāks spiediens no medijiem un politiķiem, lai tak beidzot šausminošajiem notikumiem pienāktu gals, jo gardāks un vieglāks kumoss šķiet tieši Hārpers un Mailzs. Nebūtu jau pirmā reize, kad ļaundaris pats ziņo par saviem noziegumiem, lai ķertu kaifu no nesekmīgās tvarstīšanas.

Ik pa brīdim šādai idejai autors Greg Isles piemet arī klāt auglīgu augsni un mājienus, kuri negatīvākā gaismā atspoguļo gan Hārperu, gan IT jautājumos gudro Mailzu, kas izskaidrotu kā gan ļaundaris spējis apiet tā paša izteikumos tik neuzlaužamo EROS drošības sistēmu un ticis pie klientu saraksta, no kura izraudzīties upurus.

Bet vēl jo sulīgāks potenciālais aizdomās turamais brīžiem ir Hārpers, kad stāsta kopā ar pamatsižeta problēmu tiek iepīta personīgā noslēpuma drāma saistībā ar sievas Drū māsu Erinu un faktu, ka tās meitas Holijas patiesais tēvs nav vis Erinas vīrs Patriks, bet gan tieši Hārpers. Meita, par kuras eksistenci Erina Hārperu informējusi vien pirms trim mēnešiem. Fakts, kas katru dienu ielaužas domu mutulī un liek fantāzijai mest auļus, iztēlojoties ne tos labākos scenārijus, ja patiesība nāktu gaismā. Kas zina, varbūt Hārpers patiesībā ir tik neuzticams skatpunkta avots, ka slepkava un ļaundaris ir kāda tā cita personības šķautne, pa kura eksistenci pats nemaz nenojauš? Kam papildus drāmu piešķir fakts, ka Hārperam ar sievu Drū to kopdzīves gados vēl nav pašiem savu bērnu.

Vairāk grāmatas sākumā ir pa dažam fragmentam no ļaundara perspektīvas. Fragmenti, kuri sniedz ieskatu tā psiholoģiskajā profilā, par kuru potenciālo samaitatību jau vien norāda fragmentu iesākums kā lūgšana ‘’Dear Father’’. Tā arī vēlākā sižeta un izmeklēšanas gaitā top zināms, ka no visiem upuriem slepkava no to smadzenēm pilnībā vai vismaz daļēji izņēmis hipofīzi. Procedūra pati par sevi tik smalka, kas sašaurina iespējamo aizdomās turamo loku, bet varbūt vien apzināta viltus pavedieni, ja turpina ar aizdomīgu aci vērot Hārperu un Mailzu. Bet, lai kā nebūtu, nevar nesākt uzdot jautājumus, lai censtos izdbināt, ko gan ar izņemtajiem audiem ļaundaris cer iesākt un panākt? Kāds gan ir galamērķis, ar kura sasniegšanu tas cer sevi attaisnot un palikt ne tikai nesodīts, bet pat plūkt slavas un atzinības laurus?

Lai arī Mortal Fear premise un sižeta problēmsituāciju kombinācijs attēlojuma stila gaita kopumā vērtējam pozitīvi, tad noslēguma sadaļa, lai arī ar saprotamu un loģisku gala iznākumu, tad momenti gan pašā kulminācijā, gan īsi pirms tās ar šķita ar pārāk teatrālu un Holivudisku dramatiskumu, kurā Hārpera rīcības loģika drusku apšaubāma. Gandrīz nevar salīdzināt ar autora karjerā vēlāk publicēto un atmiņā krietni labāk palikušo Penn Cage sēriju.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vilam došanās uz ārstu konferenci ir vien kārtējā ikgadējā atpūtas un darba apvienojuma reize, kurā gan šoreiz plānots izcelties, prezentējot jaunas zāles Restorase, kuru izstrādē pielicis roku un kuras pārdošanas ienākumi sola viņu un ģimeni padarīt bagātu. Bet gaidāmie pavērsieni liks krietni pārvērtēt prioritātes.

Sievai Kārenai, kura pati ir ar mediķes izglītību, vīra došanās prom moments vien kārtējo reizi sniedz vizuālu ieganstu, lai jau tā iekrātājam iekšējam aizvainojumam, kas pēdējos sešos mēnešos aizvien vairāk izpaustos uz āru, jo daļēji šķiet savā prātā vaino vīru par grūtniecības dēļ pārtraukto karjeru. Kaut gan vismaz romāna ietvaros pirms vēl trauksmainajiem notikumiem nekas no Vila puses neliecina, ka tas būtu pret strādājošu sievu. Kā vīra, tā arī sievas Kārenas gadījumā nieka 24 Stundas *wink, wink* liks pārdomāt, par ko gan ir vai nav vērts uztrautkies.

Pretējā nometnē kā 24 Hours ļaundaris ir Joe Hickey, kuram romāna noziegums, bērna nolaupīšana, lai no vecākiem prasītu izpirkuma maksu nav pirmais, bet Vils un tā ģimene noteikti ir īpašs un dziļi personīgi izvēlēts gadījums. Līdz šim Džo ar sievu Šerilu un prātā nepārāk apdāvināto brālēnu Huey, kurš gan no visiem trim ir visnekaitīgākais, lai arī vizuālais iespaids raisa citas domas, savu shēmu jau realizējuši vairākkārt un ar pārdomātu plānu iedvesuši gana lielas bailes vecākos, lai tiem ne prātā neiešautos domas vēlākā momentā likumsargiem par tiem noziņot. Papildus kam, kamēr sieva pieskata nolaupītā bērna vīru, Džo izmanto divvientulības laiku ar sieviņu, lai bez vēlāk sekojošās naudas, iegūtu sev cita veida bonusa izpriecu, par kuru sievai vēlāk pat vīram būtu kauns izstāstīt.

Šoreiz gan Džo ļāvis personīgajam iemeslam un vēlmei atriebties tieši Vilam varbūt aizēno līdz tam tikpat kā nevainojamo plāna loģiku un izvēli nolaupīt Vila un Kārenas piecgadīgo meitu Abby, jo ne Vils, ne Kārena pēc iniciālā šoka nav gluži ar pliku roku ņemami. Kā viens, tā otrs to iespēju robežās cenšas domāt ātri un tikt pie vēlamā iznākuma, meitas atgūšanas, lai gan Kārenas gadījumā, zinot par Džo ‘’bonusu’’, tās uzdevums izvairīties no tā ir šķietami grūtāks. Vienlaikus Džo jūtas savā ziņā neaizskarams, ja jau vairākkārt izdevies shēmu īstenot, bet viens no klupšanas akmeņiem ir tā augstprātība attiecībā uz sievu, pret kuru tas savu ‘’mīlestību’’ nereti izrāda fiziski, kura šķiet vien inerces un samaitātas pateicības loģikas dēļ pakļaujas tā kriminālajam diktātam. Šķietamā (laulības) vienotība, kurā ar neatlaidīgiem personiskas dabas jautājumiem Vilam sev par labu izdodas iejaukties.

Skatpunkta fragmenti spriedzes trillera ietvaros nav tikai no minētajiem tēliem. To vidū ir arīdzan iepriekšējā gada cietušās ģimenes vīrs, kuram sirdsapziņa vairs neļauj klusēt, kurš beidzot pielauž sievu, lai cik nepatīkami tas nebūtu, par notikušo ziņot FIB, ja nu ļaundari atkal izdomājuši izmantot medicīnas konferenci kā momentu, kurā vīrs ir nošķirts no pārējās ģimenes. Ja vēl par ieciklēšanos uz Vilu varētu ļaundara loģikai pārmest, tad šis pavērsiens gan tam nekādīgi nebūtu bijis paredzams. Tomēr FIB vai citiem likumsargiem sižeta ritējuma ir nosacīti minimāla loma, kurā vairāk dominē abu vecāku pārdzīvojumi gan, lai atgūtu meitu dzīvu un veselu, gan esot nošķirti vienam no otra.

Izklaides faktora, baudāmības un lasītprieka vērtējumā arī 24 Hours romāns iekļaujas savā žanrā virs vidējā sliekšņa un latiņas, bet atkal atmiņās Penn Cage sērijas efekts ir palicis krietni vien augstāks.

Izlasīju, lasu, lasīšu #292 (02.03-22.03)

Izlasīju:

Ādams Mickevičs – Pans Tadeušs

Aleksis Kivi – Septiņi Brāļi

Noklausījos:

Eiji Yoshikawa – Musashi

Shemer Kuznits – New Era Online #1-3

Lasu:

Greg Isles – Mississippi #1-2

Klausos:

Terry Mancour – The Spellmonger #10-12

Lasīšu:

Apuleus – Zelta Ēzelis

Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae

Tom Cain – Samuel Carver #1-2

Klausīšos:

Shemer Kuznits – New Era Online #4-6

Terry Mancour – The Spellmonger #13-15

Shemer Kuznits – New Era Online #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

New Era Online jeb saīsināti NEO eksistences mūžs fiziskajā pasaulē ir bijis vien nedaudz virs trim gadiem, bet īsais laiks bijis gana pietiekošs, lai šķietami vienkārša spēle spētu iekarot simtiem miljonu spēlētāju nedalītu uzmanību un daudziem no tiem kļūtu pat par pamatienākumu avotu. Viens no pirmajiem censoņiem ir arī sērijas galvenais varonis Orens Bērmins, kurš spējis izveidot ja ne pašu spēcīgāko spēlētāju ģildi, tad noteikti vieno no. Diemžēl, kur ir panākumi, slava un dārgumi, ir arī skaudība no citiem, pat pirms tam par sabiedrotajiem, ja ne gluži sirds draugiem, uzskatīti ģildes biedri ar ‘’labo roku’’ Vatrusu priekšgalā

Ar skaudības izraisītu apvērsumu, burvestību, kura ne tikai pārvērš Orenu pirmā līmeņa goblinā, bet arī aizteleportē to uz Dead Lands lokāciju, aizsākas NEO sērijas Life Reset pirmā grāmata. Līdz šim jebkurš, kuru skārusi neģēlīgā burvestība un ticis pārvērsts NPC (Non-Player Character) pat nav spējis kontrolēt savu jauno tēlu, plus visi eroru riski, kas ar jauno stāvokli saistīti, likuši nosvērties par labu sava vecā un nu nolādētā tēla izdzēšanai un vienkāršākam, lai cik nepatīkamam, variantam, sākt visu no jauna.

Šeit tad vajadzīgs piebilst par NEO spēles darbības principu, kurā IRL vidē spēlētājs atrodas veida kapsulā (dažādi modeļi atkarībā, cik ilgi vidēji tiek vienā sesijā spēlēts), un Orens ir viens no tiem retajiem indivīdiem, kuriem ir krietni virs vidējā rādītāja esoša smadzeņu neironu/viļņu utml savienojamība, kas nu tā jaunajā stāvoklī ļauj turpināt spēlēt. Bet āķis arī tajā, ka šāda NPC tēlu spēlēšana nav no spēles izstrādātāju, uzturētāju un arīdzan to izmantotā mākslīgā intelekta Gaja puses paredzēta, un ar visiem dabas dotajiem bonusiem Orenam neizsprukt no eroriem, kuri pēc būtības to iesprosto spēlē bez iespējas izkļūt laukā.

Par laimi, viss gluži nav bezcerīgi, un piedevām Orenam starp draugiem ir Tala Vaizmana tēls reālajā, fiziskajā vidē, kurš piedevām ieņem gana svarīgu amatu iekš NEO, lai varētu tā iespēju robežās palīdzēt, riskējot ar minēto amatu un savu finansiālo labklājību. Reizē Orena situācija un jaunais goblina stāvoklis ir gana unikāls, lai nespētu izsprukt no uzmanības piesaistīšanas, bet NEO, kā jau multi miljardu un varbūt pat triljonu vērtai kompānijai, ir pieejami spicākie advokāti, kuri panāk piekrišanu no Orena, kas (itkā) atbrīvo tos no atbildības par viņa iesprūšanu spēlē un uzliek visu atbildības nastu attiecībā uz centieniem izkļūt no NEO uz viņu pašu.

Ja ir varianti, ir cerība un attiecībā uz Orenu tā ir kļūšana par gana spēcīgu un biedējošu monstru, lai iegūtu Boss Tier 4 rangu, kas ļautu sistēmas ietvaros to pamanīt un sekojoši ļautu ‘’izvilkt’’ Orenu laukā, jo visi NPC personāži zem minētā ranga ir superintelekta Gaja pārziņā. Gajs, kas šķietami jau ir institūcija pati par sevi, bet ne tik ļoti, lai citi mazākie mākslīgie intelekti (Virtual AI) nespētu izveidot savu pretošanās kustību ar ieceri gāzt ‘’tētuku’’. Process un sižetlīnija, kura lielākoties noris sērijas pirmo trīs un pēc atrisinājuma būtības pirmās triloģijas fonā.

Tikmēr Orena pamatuzmanību aizņem savas apmetnes Goblin’s Gorge un humora pēc par Green Piece klana izveidošana, kuri ir tikai pirmie soļi iecerētā ranga sasniegšanā, kuru paša spēkiem tikpat kā neiespējami būtu paveikt. Tādēļ autors Shemer Kuznits galveno tēlu apveltī ar uzticamiem palīgiem, starp kuriem par vieno no svarīgākajiem, bet arīdzan ar savu paša mērķi (saistītu ar iepriekšējo paragrāfu), var saukt Virtuālo intelektu, kuru nosauc par Viku. Un jau pirmās Life Reset ietvaros tas savā ziņā pavērš Orenu kā ieroci pret citu goblinu NPC virsaiti, kurā pēc Vika vārdiem sliktā Gaja dēļ iestrēdzis cits virtuālais intelekts, kurš nu pats vairs sevi pat īsti neapzinās, kuru nepieciešams atbrīvot no tā likstas.

Starp citiem tēliem nevar nepieminēt goblines Tikas tēlu, kura pēc visiem parametriem ir vien spēles ģenerēts tēls, bet, ja visus trīs gadus, kad bijusi iespēja ik pēc brīža atgriesties IRL, un arī iestrēgšanas sākumposmā, Orens šausminātos par romantisku jūtu izveidošanos par ‘’spēles kodu’’, tad jo ilgāk, jo vairāk Orenā sāk rasties filozofiskais jautājums, kas gan skaitās patiesā reālā dzīve, ja par viņa ikdienas realitāti pēc visiem parametriem nu kļuvusi NEO spēle. Vārds, kuru nu gribas likt pēdiņās un par parastu spēli vairs negribas saukt, kurā uztraukumi, pienākumi kā virsaitim pret tam pakļautajiem tēliem, kurus agrāk vai vēlāk jau jāsauc par tautiešiem un īstiem cilvēkiem, ne gobliniem.

Bet runājot par īsteni īstiem cilvēkiem, tad Orena statusa maiņai ir precedents un reālas sekas arī IRL vidē, kas liek NEO sākt itkā pēc pašu gribas piedavāt jauniem spēlētājiem opciju spēlēt kā vienam no NPC, kā kādai rasei, kas nav cilvēka, lai arī visas ar goblina iezīmēm. Par pamatierašanās lokāciju vienkāršības pēc tiek izvēlēte Goblin’s Gorge. Sākotnēji ar uzticības bažām, bet sižeta gaitā ne reizi vien kritiskos brīžos talkā nāk dvīņu tēli Malkirs un Ašitsu, kuriem pašiem NEO ir kā glābiņš no realitātes, kurā tos gēni izlēmuši apveltīt Brittle Bone patoloģiju. Vienlaikus ar jaunu spēlētāju ierašanos, rodas uztraukumi, vai starp šķietami nevainīgiem spēlētājiem NEO nav iefiltrējuši kādu nebūt spiegu. Vēl jo vairāk, kad kritiskā brīdī otrās EvP grāmatas ietvaros, tiek sabotēta Goblin’s Gorge attīstībai un arīdzan aizsardzībai kritiska infrastruktūra, kuru tā uzreiz ar spēles mehāniku neatjaunot.

Starp spēles mehāniku, dažādām mošķu rasēm, kuru pārstāvji kļūst par daļu arī no Orena klana, ne tikai goblini, ir arīdzan tik spēcīgas būtnes, ka tās jau jāsāk saukt par dieviem. Par vienu tāda ticīgo Great Annihilator (GA) brīvprātīgi, bet reizē arī piespiedu kārtā. Ar vienu roku GA sniedz nenovērtējamus bonusus, iespējas iegūt spēles mehānikas atribūtus, kuri lieti nāk talkā katras grāmatas kulminācijā, bet vienlaikus gan GA, gan pārciesto pārdzīvojumu šķēršļu pārvarēšanas slogs no reizes uz reizi ir liels stresa faktors, kuru ietekmē kompanjonam Vikam vairākkārtīgi jāglābj Orens no pārāk lielas iejušanās goblina tēla ādā, ka risks pazust tajā un aizmirst savu patieso humāno izcelsmi šķiet teju jau neatgriezeniski sasniegts.

Greizsirdība un alkatība, kas iesviež Orenu jaunu piedzīvojumu dziļajā baseina galā. Goblin’s Gorge apmetnes attīstība, kas ir viens no būtiskākajiem NEO sērijas elementiem, pārstāvot LitRPG fantāzijas subžanru, lai no nieka ciemata augtu jo spēcīgāki un būtu gatavi atvairīt kā Vatrusa tēla vēlmi līdz galam iznīcināt Orenu, tā pret citiem naidniekiem. Lai arī spēles mehānika ar dažādām enerģijām, manas punktiem, līmeņiem gan vispārējam tēlam, gan dažādām prasmēm, ir gana daudzslāņais, tad komplicētība nav pārlieku nomācoša, lai pievēršanās statiskai aizēnotu pamatsižeta problēmas vai neļautu autoram likt tā varoņiem gana aizraujoši izpausties katras grāmatas kulminācijas momentos.

Trešā Hobnobbing grāmata pēc sižetiskā stila un piedzīvojumiem diezgan būtiski atšķiras no pirmajām divām, ko var sākt atļauties, kad gana laiks pavadīts, lai iepazīstinātu gan ar galvenajiem varoņiem, gan pasaules uzbūvi un var sākt tajā izpausties atšķrīgāk, neļaujoties no grāmatas uz grāmatu ieslīgt vienveidīgā formulā, kad jau vairs nebūtu saistoši turpināt sekot galvenā varoņa Orena un tā draugu turpmākajām gaitām.

Noslēgums trešajai Hobnobbing, kas sižeta progresijā loģiski noslēdz pirmo vispārējo lielo stāsta arku, kura citkārt pat būtu labs pieturpunkts, ar kuru noslēgt sēriju kā tādu un pievērsties kam citam. Cerams autora vēlme atgriezties NEO pasaulē, turpināt Orena un citu varoņu gaitas tajā ir tikpat daudzsološs, kā šajās pirmajās trijās.

Aleksis Kivi – Septiņi Brāļi

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība

Manas pārdomas

Oriģināli publicēta 1870.gadā un pēcāk uzskatīta par somu literatūras aizsēcju vai vismaz kā pirmo nopietno grāmatu somu valodā, kuru sarakstījis somu izcelsmes autors. Septiņi Brāļi vispirms iepazīstina ar brāļiem to dzimtajās Jukolas saimiecības mājās un faktu, ka lielāko daļu dzīves un pats jaunākais Ero brālis vēl vien zīdainis būdams bijis, kad lāču medībās miris to tēvs. Paši brāļi, pirms sasniedz romāna beigas un tēlu izaugsmes arku, arīdzan vairāk prieka tver no mednieku gaitām mežos nekā gatavi palīdzēt mātei saimniecības darbos. Tā viņi arī nodzīvo un sasniedz jau lielu, pieaugušu vīru vecumus sākot ar vecāko Juhanu (tam 25gadi) un beidzot ar jaunāko Ero, kuram aizsākoties pamatsižeta gaitai par septiņiem mazāk.

Septiņu Brāļu prozas teksta skatpunkts ir no anonīma teicēja, stāstnieka puses, kurš par svarīgu kopējo puišu delverību raksturojumam uzskata par svarīgu sākt gan ar par Ero sešu vecāko brāļu kopīgu piedzīvojumu un sirmu matu taisīšanu gan māmuļai, gan ciema un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem. Bet reizē, kad jau pieauguši pēc fizionomijas, tad vēl ne pēc gara un prāta. Tomēr, lai kā brāļiem savā starpā nesoktos un kas tik netiktu piedzīvots, tad to savstarpējās attiecības vienmēr ir ciešas un draudzīgas, kuru spēks spēj izturēt pat ierasto viena otra pakacināšanu vai pat reizēm skarbāku vārdu un brālīgu dūru pavicināšanu, bet, ja vajadzīgs un lieta spiež, tad kopīgi kā mūris tie ir gatavi viens otru aizstāvēt pret citu ciemu balamutēm.

Ja uz lauku un citiem saimniecības darbiem brāļiem prāts nenesas, tad uz lasītprasmes apguvi, uz ko vietējais ķesteris un prāvests tos katru gadu ne tik vien kā mudina, bet arī uzstāj, lai tiktu apgūta un sekojoši pārbauda vēl jo mazāk. Tomēr kas vajadzīgs, vajadzīgs un, ko idejiski pēc mātes nāves un pārņemot saimniecības grožus, lai tie tikpat ātri netiktu zaudēti, ar vecāko Juhanu priekšgalā dodas pie tā paša ķestera to apgūt. Bet tavu nelaimi, ka tik vienam, tam pašam jau vairākkārt pieminētajam Ero galva tā vieglākā uz lasītprasmes apguvi. Tad nu ar vecākā Juhana gādību un ideju tie ar varu uz attiecīgo momentu nepakam vairs nav gatavi tupēt ilgāk par divām dienām, lai kaut ko tik šķietami tupu turpinātu apgūt, bet mukšana, kas ne bez sadauzītiem stikliem.

Tomēr ar to nedienas nabaga septiņiem brāķiem vēl nebeidzas un, ja vēl dzīve tiem nebūtu gana smaga, tad no ķestera mūkot, pa ceļam sastop dikti skaļo un kaitinošo par ‘’Robežkalna armiju’’ iesaukto Miko un Kaisas pāri ar to pieciem bērniem. Bet tas vēl nav viss, jo vēl nešpetnākie kaimiņu ciema Tuokolas puiši vēlākā brīdī paši izrunājas un uzkacina jau tā neomā esošos brāļus, lai sekojoši izvērstos pamatīgs kautiņš.

Viss kopā kalpo par gana lielu pamudināju kā vienam, tā otram brālim, lai, iznomājot dzimtās Jukolas mājas uz desmit gadiem vietējam ādminim un tā ģimenei, paši dotos prom no liekām acīm, prom no, lai cik tiem mazās, tad tomēr pasaules kņadas un nodotos pārsvarā medībās piepildītiem piedzīvojumiem. Brāļiem nav gan nez kur pasaules plašumos laimi meklēt jādodas, jo to īpašumi tik lieli, ka, pat sadalot uz visiem septiņiem, tiem katram, kā epilogs rādīs pietiks atlieku likām. Pietiek vien mērots tiek, bet tas pats par sevi nav tas vieglākais un briesmas, nakts tumsai iestājoties, sagādā arīdzan izsalkuši vilki, bet, tie jau nebūtu Jukolas septiņi brāļi, ja ar ko tādu nespētu tikt galā.

Brīžiem ne ar tām labākajām īpašībām izceļas par līderi ieceltais, jo gados vecākais, Juhans, ka jo izteiktāk par sevi liek manīt, kad pēc paša izteiktas idejas, būtu tas skaidrā vai ne tik skaidrā prātā likts citiem priekšā, tas kaut kas noiet greizi, bet pēcāk tā vietā, lai uzņemtos vainu un atbildību, kā pirmais rādīs un mēģinās novelt vainu uz citu un tik vien citu brāļu iejaukšanās noregulē konfliktu, lai plēšanās vietā tiktu meklēts risinājums.

Tikmēr jaunākais Ero, kurš jau lasītprasmes apguvē izceļas ar to gaišāko galvu, tad nu salīdzinoši ar citiem ir tas gudrais. Kas ja ne gluži spēlē to izšķirošāko lomu veiksmīgi novest kādu nedienas piedzīvojumu uz labāku un veiksmīgāk atrisinājumu, tad jo izteiktāk manāms, kad pienāk epilogs.

Epilogs ar kuru atkal var just, ka romāns ir gan kā autora debija, gan ka sarakstīts nu jau pirms drusku vairāk kā pusotra simta gadu. Epilogs, kura garums izstiepts tik gari, ka ir kārtīgas 34 lapaspušu garas nodaļas garumā, kas jau ne mazākajā mērā vairs neatttiecas uz pamatsižetu, bet autors acīmredzami izjūt vajadzību gandrīz katra brāļa laimīgo aizkulišu dzīvi pēc kārtīgajām stāsta beigām tomēr lasītājam atrādīt. Gandrīz, jo viens vienīgais brālis, kurš vēlāk dzīvē neapprecēsies, piedzīvo tās grūtākās un smagākās dienas, bet vismaz atkal nāk talkā glābēja ticība un varbūt tomēr tik traģiski ar viņu nebūs.

Autora Aleksa Kivi vienīgais sarakstītais romāns nav gluži pasakveida, bet reizē nav arī pilns iekdienas dzīves grūtību un reālisma nopietnības piepildīts. Savukārt reliģijas tematika jo tuvāk nāk romāna beigas, jo vairāk par sevi liek manīt, bet arī ne gluži sprediķī, no kura ne atkauties un kurš nomāktu vispārējo sižetu. Bet to, ka pievēršanās ticībai un tai pienācīga respekta un cieņas izrādīšana kalpo kā būtisks solis, lai no delverīgiem, nenopietniem puikām, kuriem biežāk prāts nesas uz palaidnībām un neretu izkaušanos nesas, nostātos uz kārtīgu cilvēku dzīves ceļa, kuriem līdzcilvēks varētu izrādīt tiem pienākošamies godu.

Reizē gan romāna sākumā, gan noslēgumā tiek uzsvērta doma, ka kārtīga saimniecība bez labas un strādīgas saimnieces nevar iznākt, bet interesantā kārtā, ja attiecīgā saimniecība saskaras ar nedienām un grūtībām, tad vainas piemērs tiek atrasts izšķērdīgā saimniecē, bet nereta saimnieka lielāka iedzeršana ir piedodama un pašsaprotama. Kaut arī nav gluži tā, ka alkoholisms ļaunā un nešķīstā daba (galvenokārt šņabis, bet ne alus) netiktu brāļu dienās un nedienās uzsvērta. Jo ne bez izrāpšanās no tik viltīgās un vilinošās šņabīša bedres brāļu kopa bez visa cita rod izeju uz izaugšanu par kārtīgu cilvēka bērnu.

Vēl jāpiemin, ka Septiņu Brāļu stāstu papildus to pašu piedzīvojumiem papildina nerets teikas atstāstijums, kas romāna ietvaros biežāk saistās ar kāda dižakmens vai pat par Milžakmeni saistīta teika, kura kavē laiku, kamēr veselas trīs dienas tie rod patvērumu no satrakojušamies buļļu bara. Teikas, kuras kā paši brāļi spēj reizēm gan iedvesmot, gan bišķi arī pabiedēt.

Adam Mickiewicz – Pan Tadeusz

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība

Manas pārdomas

Oriģināli publicēta 1834.gada 28.jūnijā episkā poēma dod ieskatu sentimentā un izjūtās pamatā 1811.gadā ar divām noslēdzošajām nodaļām no 1812.gada. Tajās vairāk starp turīgu varoņtēlu ļaudīm starp kuriem neviens vien grāmatas varonis pauž neslēptu cerību, ka Napoleona briestošais jaunais karš pret Carisko Krieviju ar tā palīdzību un paša spēkiem ļautu atjaunot Polijas-Lietuvas ūniju, kura pēc vairākām sadalīšanām starp citām lielvarām ir tālu no atmiņās palikušās un nu zaudētās spozmes.

Pašās dzejā, kura lieliski atdzejota no Jāzepa Osamaņa puses, lasās tik raiti ar atskaņām, ka reizēm varētu nodomāt, ka nemaz netulkota, būtiskākais, kas iekrita acīs, kas norādītu par aptuveno darbības laiku, jo gadskaitļi ne reizie tekstā netiek lietoti, ir Lielās komētas parādīšanās. Papētot Vikipēdijas un citus interneta resurus, tad to ļaudis debesīs bija varējuši vērot no 1811.marta līdz pat 1812.gada aprīlim, kam arī tekstā tad tēli piedēvē dažādu ietekmi uz notikumiem uz Zemes. Visa Pana Tadeuša grāmata kā tāda pilna vēsturisku faktu, kurus ja būtu vēlēšanās izpētīt sīkāk, pat vien ar interneta resursiem, kur nu vēl dokumentālajām grāmatām, varētu aizrauties dikti ilgi, ejot no viena temata un vēsturiskas personas pie citas. Jāsaka gan, ka atsauču uz reālām personālijām, kuras mūsdienās, vismaz personīgi, neko neizsaka, ir diezgan padaudz.

No dzejas rindām ļoti viegli iztēlot dabas ainu aprakstus, ar kuriem autors Ādams Mickevičs vairāk aizraujas stāsta pirmajā daļā, kur tēli tā vien šķiet pāriet no vienām medībām pie nākošajām. Kurās dažs labs neiztiek bez sāncensības un strīdiem par to, kura medību suns (kurts) labāks savos pienākumos. Medību ainas, kuras kulminējas ar lāča uzrašanos, pamanīšanu, kas tā iekarsē dižos vīrus, medniekus, ka bez vārda runas (gandrīz) visi gatavi startam rīta gaismai austot.

Nedaudz sarežģītāk, kad tekstu neizvērš ar romāna prozu, ir ar tēlu savstarpējām attiecībām. Vismaz epopejas nosaukums Pans Tadeušs kā ar pirkstu parāda priekšā, kuru uzskatīt par pašu galvenāko. Un tā jaunais Tadeušs atgriežas dzimtajās mājās no mācībām Viļņā. Mājās, kurās pat bez visa prombūtnes laika ieviestajām pārmaiņā, atmiņās viss šķiet ir bijis lielāks.

Atgriešanās gluži nav mājās un onkuļa Tiesneša Sopļicas saimniecībā, kur starp visiem valdītu vien prieks un idille. Tam savu noskaņas darvas pikuci piešķir konflikts, kas nonācis līdz pat tiesai, ar Grāfu Horešku par īpašumtiesībām pār pili, pat ja tagad salīdzinoši nolaistu. Interesantā kārtā Grāfs, kurš ir vien attāls iepriekšējā pils saimnieka Stoļņika rads, var lielīties ar turību un nealkst iestigt ilgstošā tiesvedībās strīdā un pat būtu gatavs piekāpties, ja ne dusmu kvēli uzdzenošs pagātnes stāsts no rada kādreizējā kalpa un joprojām pils uzrauga Gervāzija puses. Stāsts, kas tiešu slepkavības vainu noliek pie Sopļicu dzimtas sliekšņa, bet interesantā kārtā vaininieks Jaceks pēc liktenīgā vakara vairs nav ticis manīts. Bet ar mājienu var teikt priekšā, ka zem cita vārda sižetā jau diezgan agri ņem dalību starp pārējiem tēliem.

Pana Tadeuša epopeju bez konflikta starp Sopļicu un Horešku dzimtām, kas pat vienbrīd pāraug teju militārā konflitkā līdz uzrodas kopīgs ienaidnieks, papildina arī romantisko sižetu iezīmes. Tās sižetā ievieš Telimēnas un pār to jaunākas Zosjas tēli. Tēli, kuri savā starpā tiešā veidā nekonkurē, bet piesaista gan Tadeuša, gan bagātā Grāfa uzmanību. Reizē pati Telimēna, kura, lai būtu interesantāk, ir stāstā sākumā vēl ganes Zosjas aizbildne, audžumāte, un tādejādi vienbrīd pat vispirms pati attiecībā uz sevi apsver, kurš tai labāk patīk un kurš būtu labāks kā precinieks, lai tad to otru atvēlētu vien 14 gadus jaunajai Zosjai. Tomēr, nedaudz ar maiteklīgu mājienu, tad jāsaka, ka ne vienmēr domas, gaidas un sapņi sakrīt ar notikumu gaitu realitātē, ko gan vairāk jāatiecina uz Telimēnas tēlu.

Diemžēl šī nesakritība, lai arī dzejas rindas noslēdzas uz laimīgas nots (gaidas uz Napoleonu vienmēr ir un tā arī paliek fonā) un cerību pilnas par nākotni, tad prieka pilnās gaidas un sapņi par dzimtenes atjaunošanu, kāda tā reiz bijusi, tā arī paliks nepiepildīta. Fakts, ko noslēdzošajās epiloga rindiņās (no piezīmēm noprotams, ka vien pēc autora nāves publicētas kopā ar pārējo tekstu) noprotama trimdienieka (Parīzē) dzīvojoša grūtsirdība par jaunības dienām dzimtenē.

Noslēdzoši nevar nepieminēt Panu Tadeušu papildinošās Elviro Andriolli melnbaltās ilustrācijas, kuras pašas par sevi tikpat labā izpildījumā, ka to iedvesmas avots, vienīgā negatīvā piezīme, kura gan attiecināma uz to personu vai personām, kuras izvēlējušās, kur grāmatā tās izvietot. Labi ja divas vai trīs no visām ir blakus dzejas rindām, par kuras tad ilustrācijā varētu saskatīt. Un atliek vien šķirstīt un meklēt, ja gribas salīdzināt vienu ar otru.

Eiji Yoshikawa – Musashi

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Musashi – uzskatīta par vienu no Japānas literatūras klasiku klasikām, publicēta serializētā veidā četru gadu periodā no 1935.g. līdz 1939.gadam, šis romāns priekšvārdā pat tiek pielīdzināts Rietumu pasaules Gone With the Wind. Diemžēl, lai cik godā darbs šķiet vairāk vēsturisku iemeslu dēļ netiktu turēts, tad ar fragmentāriem izņēmumiem bija grūti saskatīt iemeslus, kas sižetiskajā darbībā varētu likt lasītājam aizrauties. Varbūt, lai tā varētu atgadīties, noder priekšzināšanas attiecībā gan uz Japānas vēsturi, gan kultūru, bet gribētos reizē apgalvot, ka autoram daiļdarba ietvaros sanācis aizrauties ar epizodēm, kuras gan atkārtojas, gan vēlākā sižetā ir bez tālejošākas nozīmes un ir tikpat viegli un ātri aizmirstamas.

Pats galvenākais varonis romāna sākumā vēl nemaz nedēvējas par Musashi, bet tā vietā ir saucams Takezo vārdā un kopā ar biedru un šķiet tobrīd par draugu vēl esošo Matahachi tie pamanījušies palikt dzīvajos pēc sakāves Sekigahara kaujā. Paveicas palikt dzīvajos, bet jābēguļo un jāslapstās, jo uzvarētāji kā ar uguni meklē izdzīvojušos zaudētājus vai vismaz tādus, kuru turība un ietekme gana zema, lai varētu tikt apslakēti līdz galam. Romāna ievada daļa, kuras ietvaros vien pēc trīs gadu ieslodzījuma, domās ar sevi par notikušo, savu tābrīža situāciju un tikpat kā otro iespēju jaunā dzīvē, Takezo tad arī idejiski pārdzimst jaunā vārdā.

Apņemšanās izmantot šo jauno iespēju, pilnveidot sevi gan rakstura īpašību un personības ziņā, gan savās zobencīņas prasmēs jeb Way of the Sword un vēlēšanās būt jaunu prasmju celmlauzim, kļūt par pašu labāko, kāds vien jebkad eksistējis kļūst par vienu no dominējošajiem Musaši/Takezo tēla virzītājspēkiem, kuri dzen to uz priekšu.

Diemžēl, vai nu tas noveļams uz romāna serializēto publicēšanu tik ilgā laika posmā vai uz ko citu, bet veids, kā izaugsme no sakāves grāmatas sākumā līdz pirmajiem konfliktiem ar citu samuraju skolu pārstāvjiem, par kuriem lielie naidnieki Musaši kļūst Jošiakas skolas censoņi, pie trešās vairāk vai mazāk identiskas epizodes ar tikpat paredzamu cīņas iznākumu ievieš vēlmi, lai pēc ātrāk pienāktu daiļdarba beigas. Lai cik iespaidīgi nebūtu patiesi vēsturiski eksistējošās personas cīņas un uzvaras vienam pret X pretiniekiem, un ne jau vien diviem vai trim, tad autora Eiji Yoshikawa veikums ir tālu no tāda, kas iesveltu intrigu, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Vēl jo vairāk izpildījums un arīdzan noslēgums tāds, ka rodas iespaids, ka būtu varējis līdzīgā garā turpināt vēl un vēl, bet, vai cik labi, ka tomēr kādā brīdī izdomājis, ka būs gana.

Musashi romāns nav no vāka līdz vākam tikai no Musaši/Takezo perspektīvas. Ja netrūkst ik pa brīdim dažs labs, kur gribas jautāt ‘’kāpēc’’, kāds pienesums no tā, tad starp tiem, kuri izceļas, noteikti minams Matahači tēls un vēl jo vairāk tā māte Osugi. Šie divi tēli, kā arīdzan divas daiļavas Akemī un Otsu veidolā piešķir romānam mīlas trijstūra un reizēm pat nosacīta četrstūra attiecību drāmas, kurām savu īpatnību piešķir kā atšķirīgais laiks un kultūra, kurā iespējams veikt slepkavību vai tās mēģinājumu goda jeb ‘’sejas’’ saglabāšanas jautājumā un palikt nesodītam, jo visiem šis aspekts ir pats par sevi saprotams.

Abas sižetlīnijas un izprotama vajadzība pēc  – Musaši samuraja identitāte un viss par un ap zobencīņas prasmju kultivēšanu, konfliktiem ar citiem un otrs romantiskais, kā arī Osugi tēla gribētos pat teikt neliela samaitātība – ir kā divas grāmatas vienā. Ar vienojošiem elementiem, bet reizē gana nodalīti viens no otra, lai nerastos lieki apjukuma, mulsinoši momenti.

Ja pacenšas, tad noteikti var saskatīt, kāpēc tieši šis un varbūt ne kāds cits romāns nav ieņēmis godu starp Japānas klasikas darbiem. Pašdisciplīna, lai kāda nebūtu loģika, acīmredzami vēsturiski ilgtermiņā darbojusies un sistēma, kurā Musaši/Takezo daļēji sekojot tradīcijām un daļēji arī veidojot savu ceļu un domašānu, kurā ne vienmēr brutāls spēks ir galvenais un būtiskākais uz uzvaru. Vai citā ikdienišķākā aspektā uzskatot slimību kā personificējumu iekšējo ienaidnieku, kurš jāsakauj tā būtībā un saknē, lai kļūtu vesels un vēl spēcīgāks kā pirms tam.

Ir gana daudzi citu interesantu aspektu, kuros romānam, lai to labāk izsprastu un sekojoši izbaudītu šķiet prasās anotēta romāna versija ar paskaidrojumiem, piemēram, atšķirīgajās dzīves modeļa izpratnēs starp dažādām sabiedrības grupām kā zemnieki, samuraji, tirgotāji un daudzi citi. Vai arī prātā nāk epizode, kurā tiek pieminēta prasme ar muti un mēli tā spēt manipulēt adatas, ka pat nav vajadzīgs cits instruments, ierocis, lai spētu tās letāli izšaut, pēc kuras gan šī māksla vairs netiek pieminēta. Vai arī tēlu biežā atsauce uz Sun Tzu Art of War grāmatu un tās nozīmi, un tā varētu minēt vēl un vēl.

Musashi priekšvārds no Edwin O. Reischauer gandrīz vai bija interesantākā sadaļa no visas grāmatas. Grāmatas, kura tās apkopotajā versijā uzskatāmi noderētu liekā pildījuma un liekvārdības atmešanas, kas pieļauju serializētajā veidā ir bijis vajadzīgs, lai iegūtu lielāku vārdu, bet šādā formātā cieš no garumā lieki izstiepta sižeta un bieži vien variācijā pa tēmu atkārtojušamies notikumiem.

Izlasīju, lasu, lasīšu #291 (09.02-01.03)

Izlasīju:

ONE – One Punch Man #11-19

John le Carré– The Russia House

Maria Lewis – Supernatural Sisters #1-2

James Patterson, Andrew Gross – Lifeguard

James Patterson, Peter de Jonge – The Beach House

Alfred Amenda – Apasionāta

Robin White – Siberian Light

Noklausījos:

Terry Mancour – The Spellmonger #7-9

Lasu:

Greg Isles – Mississippi #1-3

Klausos:

Eiji Yoshikawa – Musashi

Lasīšu:

Ādams Mickevičs – Pans Tadeušs

Aleksis Kivi – Septiņi Brāļi

Klausīšos:

Terry Mancour – The Spellmonger #10-12

Shemer Kuznits – New Era Online #1-3

Robin White – Siberian Light

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Ir 1997.gads un jau vairākus gadus kā Krievija ir itkā iesoļojusi demokrātiskajā pasaulē. Itkā, jo tā vien šķiet, ka pie varas tikuši vairāk vai mazāk ne par gramu, ne par matu labāki personāži. Itkā, jo tie, kuri tikuši pie varas gan oficiāli politikā, gan aizkulišu ēnās tītajā kriminālajā pasaulē šķiet drīzāk viens ar otru sadarbojas vai pat nemaz tik viegli nav viens no otra atšķirami.

Bet ar vienu otu visi nav mālējami un ne visi, kā Siberian Light galvenais varonis Gregori Nowek ir pavisam retas sugas, godīgs politiķis (jo īpaši Krievijā), pārstāvis. Gregorijs ir Markovo mazpilsētas Markovo mērs. Pilsēta nekurienē, kura pirms naftas atklāšanas Tunugska laukos būtu drīzāk saucama par miestu, kuras varas, naudas un politkas spēļu gaiteņuas satricina no tādām nedienām pasargāts AmerRus (AMR, Krievijas un ASV sadarbībā izveidots) koncerna labā nodarbināts lietu bīdītājs un kārtotājs Andrei Ryzhkov. Persona, kurai bijis šķietami necaursitams politiskās aizsardzības jumts, bet kurš acīmredzami kaut ko ne tā sastrādājis, lai attaptos aizsaulē.

Varētu padomāt, ko gan izmeklēšanā iesāks pilsētas mērs, bet seko zvans no politiska sabiedrotā, kurš lūdz ieskatīties, jo nav pārliecības, ka nebūs tādi, kuri savukārt patiesības vietā negribēs atrast grēkāzi, lai uzgrūstu tam vainu un paslēptu patiesību zem depiķa. Gregorijs bez politķiem neraksturīgās godīguma principa, ir arīdzan apveltīts ar naivu cerību, ka likumam ir spēks, kas pēdējos trīs mēra amata pildīšanas gados saskārusies ar skarbo realitāti. Realitāti, kurā korumpēti politiķi, kriminālās pasaules mafiozo un citu līdzīgu personu rokās tie to sagrābt savās rokās, pavērst savtīgi un brutāli sev pa labam, lai citiem atliktu vien kripatas.

Tā gan Gregorijas, gan tā patiesi uzticamais palīgs un šofera amata pildītājs Chuchin, lai cik smaga un skarba nebūtu bijusi Padomju režīma iekārta, gandrīz vai ar nostaļģiju atskatās uz aizgājušajiem laikiem. Kas vēl jo vairāk liecina par tagadnes neapskaužamo situāciju, ja ņem vērā, ka Čučina tēls 20 gadus pavadījis ieslodzījuma nometnēs. Tā arī piefiksēšanas vērta šķita atziņa laikā, kad tik acīmredzami aug kabatas biezuma rocības atšķirības, ka, ja agrāk veikalos nebija iespējams neko nopirkt, tad vismaz to neko bija iespējams atļauties.

Gregorijs pēc profesijas ir ģeologs, kas, kad ir ticis skatīt vaigā nozieguma vietu, ļauj piefiksēt un pamanīt pavedienus, likt aizdomāties par to nozīmīgumu, atšķirībā no citiem, kuri tos nebūtu pat piefiksējuši. Tā arī rakstura būtisku iezīmi un ļoti iespējams galveno faktoru, kāpēc pretestība un acīmredzamie draudi dzīvībai, turpinot okšķerēties, veido fakts, ka pirms trim gadiem aviokatastrofā Gregorijs zaudējis sievu Viku, un atstājis to vienu audzinām tagad 16gadīgo meitu Gaļinu. Zaudējums, kuram psiholoģiski Gregorijs tā līdz galam vēl nav ticis pāri, kura vēl dzīvās mīlestības jūtas iespējams tiek pārnestas uz ārkārtīgi mirušajai sievai līdzīgo Sibīrijas tīģeru pētnieci un sargātāju Annu Vereskaya. Tēlu, kuru grāmatas ļaundari izraudzījušies par grēkāzi.

Paralēli pamatstāstam ir arī interesantas paralēlās sižetlīnijas, kur viena no tām ir par Gregorija 16gadīgo meitu, kura alktin alkst pamest dzimto nekurieni un doties plašajā un civilizētajā pasaulē. Tik ļoti alkst, ka pietrūskt piesardzības un ir gatava skriet pakaļ gandrīz jebkuram, kas sekojoši jau tā trauksmainos notikumos ierautajam tēvam sagādā jaunas raizes. Cits tikpat saistošs un varbūt diskusiju vairāk izraisošs sižets ir par un ap apdraudēto dzīvnieku malumedniecību, to ķermeņa daļu tālāku pārdošanu, piemēram, alternatīvās medīcinas tīkotāju izmantotājiem. Un Siberian Ligth ietvaros tie ir Sibīrijas tīģeri, kuru aizsardzība nolūki tad pamudinājusi Annas tēlu sadarboties nogalināto Andreju Rižovski, ar mazāko ļaunumu no pieejamām opcijām

Romāna Siberian Light pie galvenajiem plusiem, pat pāri sižeta galvenajai slepkavību atrisināšanas problēsituācijai, ir tās atmosfēra un tēli. Abi kopā veido dzīvu realitātes bildi, kuru, spriežot pēc Goodreads kvantitatīvā vērtējuma, lai arī grāmata nevar lepoties ar tūkstošos mērāmu vērtējumu skaitu, daudzi nav spējuši saskatīt. Atmosfēra tik laba, ka māca ziņkārība atrast ko vairāk par pašu autoru un vismaz mana ātrā meklēšana rezultējās ar visai skopu informāciju, starp kuru minēts fakts, ka Robins Vaits ir vismaz kādu laiku uzturējies Krievijā un pat Sibīrijā.