Han Yang – Colony Builders

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir 3152.gads un cilvēce ir spējusi kolonizēt pat tik no Zemes salīdzinoši attālus nostūrus, kā aptuveni 4,2 gaismas gadu attālumā esošo Proxima B planētu, bet cilvēce par laimi vai šajā nākotnes versijā diemžēl nav vienīgā inteliģentā un kosmsu apgūt spējīgā rase. Sekojoši cīņa par teritoriju un resursiem ir sīva un pēdējā laikā un jau labu laiciņu šī cīņa pret par traliniem sauktajiem citplanētiešiem ne tikai vienkārši nesokas, bet iet tik smagi, ka Imperatore un citi pie varas esošie nesen atklāto tārpejas tehnoloģiju steidz izmantot, lai veiktu pēdējās cerības ekspansiju uz citām eksoplanētām.

Ekspansija, kas vienlaikus nolemj neapskaužamam liktenim vecās koloniju planētas, lai paralēli ‘’taktisko atkāpšanās’’ kaujām novirzītu resursu, lai cik minimāli tie nebūtu, uz jaunajām kolonijām un potenciālajai nākotnes cerībai un palīdzībai, ko tās varētu pēc laika sniegt vēlāk nākotnē cilvēces palīdzību karā pret citplanētiešiem. Vienas šādas kolonijas uz Oculi 9 planētas tiek uzticēta Aleksam Piersonam, līdzi dodot vien četru cilvēku komandu, tādus kā advancētu printerus un replikatorus, ar kuru palīdzību sekojoši ir iespējams īsā laikā izveidot bāzes nometni. Bet ar visu to nevar teikt, ka kolonizācijas izveidošanai tiktu dots pats maksimums. Kā nekā šis tas jāatstāj Zemes aizsardzībai.

Būtiska Colony Builders sadaļa ir Aleksa un tā biedru cīņa pret Oculi 9 dzīvās dabas floru un faunu, kura ļoti saprotami pret jaunajiem ciemiņiem, kuri savās darbībās nebūt nav viesmīlīgi un miermīlīgi, reaģē ar agresīvu pretreakciju. No pirmajiem skeniem, vēl esot orbītā, un arīdzan, kad nokļuvuši uz planētas, Okulaja šķiet pēc visiem parametriem pat piemērotāka dzīvībai nekā Zeme bijusi, bet, to sakot, aizdomas un nejauku priekšnojautu rada jau acīm manāmais, ka dabas daudzveidība uz planētas ir krietni mazāka. Par nemanāmiem gan nevar teikt dažu labu plesīgo sugu, būtu tie lielizmēra sikspārņi vai lāčveidīgi radījumi, kuru veidolā tad planēta liek manīt savu nepatiku, bet vēl vairāk par šiem diviem, pirmās nopietnās problēmas un galvassāpes Aleksam un tā kolonistu komandai sagādā mušķērājam līdzīgs super augs, kurš, jo vairāk ar to saskare, jo tālāk no vizuālās līdzības tam būt ar mušķērāju. Neiroloģiskās un cita veida attīstības atšķirības liek krietni pārdomāt stratēģiju, lai viens šāds vietējais nesāktu apdraudēt ne tikai jaunos kolonistus, bet pastarpināti arī visas cilvēces likteni.

Colony Builders no autora Han Yang puses iztiek bez jebkādiem GameLit vai LitRPG fantāzijas subžanra elementiem, kas no Goodreads atsaucēm šķiet bijis daļa no mārketinga stratēģijas, kas tos piesaistījis un licis smagi vilties. Tomēr gribas teikt, ka grāmata, tās sižets un varoņi nezina, ko ieguvuši, atmetot solo grāmatas ietvaros citkārt tik nevajadzīgus elementus, kuru interesanta izveide, labs izklāsts un saistoša saplūdināšana iekš sižeta uz lapaspuses ne vienmēr tik intriģējoši izdodas. Šim romānam, kā liels pluss, ir arīdzan ierobežotais tēlu klāsts, kas vēlāk neizbēgami tiek paplašināts, bet sākotnējā fāzē, kad bez Aleksa ir vēl vien citi četri puslīdz galveni tēli, domājams autoram drīzāk neplānoti nāk grāmatai par labu. Aspekts, kur citkārt Han Yang ir tieksme savu grāmatu pārbāzt ar neskaitāmiem maziem, nenozīmīgiem un vien epizodiski noderīgiem tēliem, kuri lietderība ir vien palīdzēt virzīt sižeta gaitu uz priekšu.

Aleksa prioritāte ir viena – kolonijas pēc iespējas ātrāka izveide un palaišana, lai tā jo drīzāk darbotos uz maksimālo iespējamo kapacitāti un varētu sniegt atgriezeniskās palīdzības saiti Zemei. Lai to panāktu jāpieņem ne viens vien grūts lēmums vai vismaz ne tas vieglākais, ja vajadzētu ilgtermiņā domāt par Oculi 9 dzīvās dabas saudzēšanu, lai paši spētu iegūt vajadzīgos resursus. Tā teikt Aleksu vienā telpā ar dabas draugiem un aizstāvjiem neielaist. Tā metodes pret siskpārņiem, lāčiem, mušķērājiem vai ko citu tikpat kā uzreiz ir tās drastiskākās, lai viens un divi censtos tikt ar to sagādātajām problēmām galā.

Varoņu ikdienas problēmas un dienas kārtību sastāda un aizņem ar kolonijas izveidi saistītie izaicinājumi. Vien reta ziņa caur tārpeju tos pēc kāda laika sasniedz par romānam fonā notiekošo, kas jo vairāk tie uzzina, jo drūmāk izklausās. Līdz grāmatas sižetā uz noslēguma fāzi tiek aktivāk iesaistīta citplanētiešu (un ne tikai ar cilvēci karā iesaistītie) Colony Builders vēl varētu potenciāli iztēlot, kā solo grāmatu, bet pēcāk jau ļoti labi nomanāmi sižeta turpinājuma aizmetņi potenciāliem turpinājumiem, pat ja līdz šim 2023.gadā publicētajam romānam tāda vēl nav.

Izlasīju, lasu, lasīšu #300 (17.08-27.09)

Izlasīju:

Legacies of Betrayal (The Horus Heresy #31)

War Without End (The Horus Heresy #33)

Noklausījos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15

Scott Bartlett – Spacers #1-10

Han Yang – Mayor of Mythos (Transcending Levels #1)

Han Yang – Dungeon Realms

Han Yang – Isekai Warden

Han Yang – Conquering New Earth

Han Yang – Spartan Justice

Lasu:

Anthony Ryan – Raven’s Shadow #1-3

Klausos:

Han Yang – Colony Builders

Han Yang – Reincarnation Trials (System of Salvation)

Lasīšu:

Jack Higgins, Harry Patterson – Nick Miller #1-3

Klausīšos:

Han Yang – Jespa: The Space Trader

Han Yang – Dean Hawthorne: Headmaster of a Magical Academy

Han Yang – My Girlfriend is a Sorceress from Another World

War Without End (The Horus Heresy #33)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kāda gan varētu izskatīties nākotne pēc Imperatora aizsāktā Krusta Gājiena? Kādi gan varētu būt astarte leģionāru un ģenētisko superkareivju mērķi un pielietojums? Vien dažiem pietiek drosme sev uzdot šādus jautājumus un vēl mazākam skaitam meklēt atbildes. Tā vien šķiet Horusa sacelšanās visiem, būtu tie lojālistu vai nodevēju leģioniem piederīgie, var nosacīti atvieglojumā nopūsties un Warhammer Visuma versijas mūžīgais karš var turpināties.

Šī War Without End īso un garo stāstu lasīšanas laikā krietni biežāk, kā pirmajos divos iekrita acīs, roka sniedzās iezīmēt un saglabāt e-grāmatas versijā dažādus autoru prozas teikumus. Tajos paustā ideja, vai nu labi sasaucās ar konkrētā tēla dabu un/vai pašu Horus Heresy lielo sēriju kā tādu. Tā arīdzan vairāku stāstu varoņi no krājuma ir jau agrākos romānos vairāk vai mazāk iepazīti un dod ieskatu kādā nebūt momentā, kas lielā romāna ietvaros attiecīgajā sižetā palicis aizkadrā.

Tā krājums iesākas ar The Devine Adoratrice stāstu no Graham McNeill autora ar tēliem no #29 Vengeful Spirit vairākas desmitgades pirms romāna sākuma. Vēl ilgstoši pirms Horuss izšķirsies par labu Imperatora nodevībai, bet jau tad arī stāsta varoņos mīt ļaunprātīgas domas un plāni, pat ja mazākā mērogā, tad tikpat varas spēļu savtīguma motivēti, kurus tie vēlāk centīsies īstenot realitātē.

Līdzīgā manierē, bet salīdzinoši labākā izpildījumā James Swallow izdevies tā Gunsight stāsts, kurā savukārt var atminēties dažu labu varoni no #13 Nemesis. Atšķirībā no iepriekš pieminētā stāsta, šis savā hronoloģiskajā darbībā norīt pēc attiecīgā romāna, kurā galvenais varonis astarte un reizē snaiperis Eristede Kell cenšas pabeigt tam Malkadora, Terra/Zemes reģenta uzticēto misiju, censties nogalināt nodevēju Horusu vēl pirms tā spēki sasnieguši cilvēces dzimto planētu. Stāsta ietvaros iekrita acīs frāze ‘’If a mans expects to die, hopes, knows that it will happen… Is he still really alive?’’.  Eristede apzinās, ka misija, noslēgtos tā ar izdošanos vai atkal izgāšanos, šoreiz, esot uz Horusa primārā kuģa Vengeful Spirit diezin vai noslēgsies tam vēl dzīvam esot. Fakts, kas gan tam (gandrīz) ne mirkli neļauj novirzīties no uzticētā mērķa.

Tāpatās, pieturoties pie jau agrāk manītu un iepazītu tēlu fakta, jāpiemin A Safe and Shadowed Place stāsts (autors Guy Haley – autors arīdzan #34 Pharos romānam), kurš piedevām ir no nodevēju astartes skatpunkta. Stāsts, kas dod ieskatu tam, kā gan nodevēju Night Lord (NL) kuģi tik ātri uzzina par Imperium Secundus izmantoto bāku uz Sotha planētas. Citāts no šī stāsta ir krietni īsāks ‘’Hope is and illusion, life is pain’’, kas reizē labi ilustrē kā NL, tā citu nodevēju leģionu vienu no filozofijām, bet reizē arī dzīves realitāti lielākajai daļai parasto mirstīgo iekš Warhammer Visuma.

Kas patika attiecībā uz krājuma sastādīšanu un stāstu/noveļu secību, ka vairākkārt viena autora darbi seko viens otram, kas salīdzinoši labāk ļauj iejusties prozas manieres stilā, iepazīt to rūpīgāk pirms pievērsties citam, vai, Nick Kyme un tā divi Imperfect un Chirurgeon stāsti, katrs ar savu sižetu, bet savā starpā saistīti, tos ļauj novērtēt jo labāk, nekā, ja to starpā būtu vēl kāds cits stāsts. Iekš Imperfect stāsta nosaukums apzīmē Ferrus Manus (Iron Hands leģiona primarks) tēlu, kurš, nebūs nekāds maiteklis, Horusa nodevībā mirst visai agri. Tam stāsta ietvaros ir visai interesanta saruna ar nodevēju Fulgrimu, kas rada maldīgu iespaidu par hronoloģisko novietojumu vispārējās sērijas ietvaros, kas laikam (šoreiz, lai izvarītos no maitekļa, vien mājiens) būs gana teikts.

Imperfect noslēgumā Fulgrim saruna ar citu, agrāk manītu tēlu, apotekāru un ķirurgu Fabiusu (no Marsa, bet pieslējies Emperor’s Children nodevēju leģionam un ar vislielāko ‘’skatuves laiku’’ #23 Angel Exterminatus romānā), kurš savukārt ir sekojošā Chirurgeon stāsta galvenais varonis. Lai raksturotu Fabiusa būtību, ļoti labi der citāts ‘’Not only do my tools cut flesh, they explore truth’’. Lai arī sākotnēji atmiņu fragmentos stāstā Fabiusu vēl vada cēli mērķi, tad jo tālāk pa izvēlēto ceļu Fabiuss spēris soļus, jo vairāk un uzskatāmāk redzams, ka Horusa nodevība ir tam vien devusi jo izdevīgākus apstākļus, kuru haosa nu jau vairāk prioritarizēt sevi. Tā vien šķiet, ka klusībā pie sevis Fabiuss sevi tur augstākā godā par jebkuru primarku, un neviens upuris, pat ne kāds par kolēģi un draugu saucams, būtu augstākam mērķim smādējams upuris.

Par agrāk manītiem tēliem noteikti var uzskatīt primarkus, kas gan Horus Heresy ietvaros būtu pašsaprotami, tad tomēr turpinot tematiku var pieminēt lojālistu Blood Angels primarku Sangviniusu, kurš atšķirībā no vairākuma savu ‘’brāļu’’ primarku iedabas šķiet krietni vairāk piedomā par ‘’dēliem’’ astartēm un to kā ‘’tēvu’’ lomu tos vadot un esot kā līderiem arī ārpus kaujas lauka, lai tie neizvērstos par prastiem ‘’instrumentiem’’, kuriem bez ienaidnieka asinsizliešanas neatrastos citu noderīgu pielietojumu un mērķu. ‘’Our limitations as fathers are doubly reflected in our failings as brothers’’ (no Virtues of the Sons by Andy Smillie) reizē atbilst arī primarku savstarpējām attiecībām vai to trūkumam, kad savstarpējās attiecības, nesaskaņas un strīdi, pārpratumi un aizvainojumi, tai skaitā pret Cilvēces Imperatoru, tiktu šādi izskaidrotas, par ko tad ar dzīvībām dabū maksāt triljoniem parasto iedzīvotāju.

Par parastu gan nenosauksi krājuma noslēdzošā un gribētos teikt sižeta saistošajā ziņā vislabāko no visiem Wolf Mother by Graham McNeill stāstu, un ne tikai aiz tā, viens no trim galvenajiem tēliem būtu nemirstīgā/Perpetual Alivia Sureka tēls (epizodiski manāma iekš #29 Vengeful Spirit), bet arī tās interaktīvā attiecību dinamika īsajā stāsta ar astarti Severian tēlu, kurš varētu būt viens no retākajiem indīvidiem Visumā un ar to domājot Imperatoram lojālu Sons of Horus leģiona (nu jau bijušo) biedru, kas paša acīs ir vien nejaušas apstākļu sakritības rezultāts. Bet, lai kā nebūtu, tad trešā stāsta galvenā varone, vien 12gadīgā Vivyen meitene, kurai nepieciešama steidzama izglābšana, varēs justies pateicīga.

Stāstu krājums, kurā ir pa dažam labam, kā jau tas mēdz gadīties, kas pēc izlasīšanas tagad diži atmiņā vairs nav palicis, pēc kura izlasīšanas rodas jautājumi par to lietderību, bet kā viens var saprast, kāpēc to sižetiem (lieliem un maziem) neatrastos vieta garāka apjoma romānā.

Han Yang – Spartan Justice

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja skaities cilvēks, tad dzīve uz fantāzijas tipa Drakor planētas starp deviņām citām, no kurām dominējošā ir minotauri, ir tālu no apskaužamas. Nevieni citi uz Drakoras nav tik labi ‘’mīlēti’’ un verdzības godā turēti, kā tas lemts cilvēces pārstāvjiem un vien retajiem ir tā laime ar uzsvaru uz vārda eksistēt nosacītā brīvībā, jo pat tad vairāk nākas nomaļā salā slepus uzturēties un būt nepārtauktās raizes, ka tik netiek kādā brīdī spēcīgāku rasu atrasti un paverdzināti arī tie. Starp šiem ‘’laimīgajiem’’ ir varone un pati dedzīgākā sengrieķu dievu, īpaši Poseidonam, ticīgā Endžija, kuras ticība ir tik spēcīga, lai spētu ne tikai sasniegt dieva dzirdīgās ausis, bet pamudinātu to nosūtīt brašus spartiešu armijas karotājus (veselus 400) glābt visu Drakorā mītošo cilvēci.

Iniciāli Poseidons apelē pie ļoti slavējamas idejas, atbrīvot galvenokārt minotauru rases paverdzinātībā esošos cilvēces pārstāvjus, bet jau sākotnēji, kad savā starpā Poseidons apspriežas ar citiem kolēģiem un to skaitā pašu spēcīgāko Zevu, un tiek pieminēta nākotne, kurā ticības spēks uz Zemes tiem ies mazumā un ka pat alternatīvi vārdi citai tautai, romiešiem, ilgtermiņā vien kā ielāps, jāsāk aizdomāties, vai Poseidona un citu dievu patiesais iemesls tik tiešām ir tik cēls. Vai tik nav vēlme pie reizes, kā vien ērtas ‘’sakritības’’ iznākuma rezultātā, pievērst sev jaunus ticīgos, kuri pateicībā alktu par tādiem tapt.

Spartan Justice pēc premises un no tās izrietošā iespējamā sižeta ir pat ļoti paredzama, kad diezin vai autors Han Yang nolems spartiešus un to līdera Arosa vadītās armijas likteni ilgtermiņa neveiksmei. Protams, kaujās pret dažādām rasēm neiztik bez saviem, pārsvarā anonīmiem upuriem spartiešu vidū, bet citādi būtiskāku gandarījumu jāmeklē šķēršļu un grūtību pārvarēšanās ceļā, (gan Arosam, gan Endžijai un citiem tās verdzības nedienu biedriem) kāds nu galvenajiem labajiem varoņiem uzlikts. Karalis Leonidas un pārējie slavenās Termopilas kaujas varoņi nav gluži vakardienas varoņstāstu un leģendu personāži, bet joprojām tie spartiešiem ir svaigā tautas atmiņā un katrs tagadējais karotājs alkst reiz paveikt ko līdzvērtīgi diženu. Pie viena gan jāatzīmē, ka, ja vērtētu pēc mūsdienu standartiem, tad Aross un tā līdzgaitnieki būtu par lieliem divkošiem saucami, jo, lai arī skaļi iebilst pret cilvēku paverdzinātību Drakorā, tad tādus pašus standartus paši, kad to gūstā krīt citas rases pārstāvji, nereti paši vis nepiemēro.

Skatpunkts romāna gaitā ir lēkājošs un mainās starp vairākiem galvenajiem tēliem, turklāt tiek dots ieskats arī par sliktajiem saucamu tēlu pusē, pie kuriem kā verdzībā nokļuvušai Endžijai lemts nonākt, bet kuras īpašniece un dižciltīgā minotaure Kariska sevi par slikto, protams, nesaskata. Tai pašsaprotama ir pasaules kārtība, kurā dažiem lemts nonākt verdzībā. Turklāt tādam liktenim nav nolemti tikai un vienīgi humanoīdie cilvēki, bet arī pašiem vienā jaukā brīdī, ja notikumi pavēršas krasi uz slikto pusi, ir gana liels risks to pašu piedzīvot. Tomēr, lai nu ko varētu par cilvēku rasu padomāt, tad ar vērā ņemamiem karotājiem, tie ne tuvu neasociējas. Tādēļ jo satraucošāki un mistiskāki šķiet, kā no zila gaiso nokritušie spartieši.

Gribētos gan teikt, ka spartieši un to karotāja vēsturiskais tēls vairāk izmantots kā idejas ideāls, ne sīki un smalki vēsturiskumā balstīts. Gluži kā citā medija formātā filmas par Termopilas kauju. Ka tikpat labi to vietā varētu ielikt citus vēsturē iegājušus karotājus, bet tad, protams, Poseidona vietā būtu vajadzīgs kāda cita panteona dievu pārstāvis. Papildus tam tas dod lielisku iespēju no salīdznoši ikdienišķākas un vienmuļākas Zemes transportēt varoņus uz pasauli, kurā mītu radījumi un mošķi ir pavisam reāli un dzīvāki par dzīvi. Bet reizē tikai pozitīvi vārdi, ja tas vainagojas par un ap Spartas, Termopilas kaujas uc utml saistītu Vikipēdijas rakstu izzināšanu.

Spartan Justice, lai arī publicēšanas ziņā nav hronoloģiski ar iepriekšējām noklausītajām autora grāmatām kā pēdējā, tad ir vairākas pirmās instances, no kurām kā visvairāk pozitīvi atzīmejama LitRPG vai pat vispārēji lielākas GameLit fantāzijas subžanra pazīmju trūkums. Tādejādi izdodas izvairīties no vairāku desmitu lapaspušu garumā liekiem un drīzāk bez jūtama seguma, īpaši vienas, solo grāmatas ietvaros, aizvadītām epizodēm, lai censtos iepazīstināt ar izdomāto ‘’spēles’’ noteikumu kārtību, paralēli kad jau tā izveidot sakarīgiem varoņiem ar miesu uz kauliem un pamatoti ticamu rīcības motivāciju nemaz nav tik viegli, nemaz nerunājot par pasaules uzbūvi un citiem aspektiem.

Par cik nevienu no līdz šim noklausītajām Han Yang grāmatām, kuras pieminētais LitRPG ir būtisks stāsta izklāsta un varoņu piedzīvotā aspekts, neieteiktu ne starp pirmajām subžanra pieredzēm, ne arī vēlākā reizē, tad gribētos vairāk no autora redzēt tieši šāda tipa SFF daiļdarbus, kāds laikam ir arīdzan secībā nākošā Omnibusā iekļautā grāmata – Colony Builders.

Han Yang – Conquering New Earth

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zeme un tās ūdens resursu apjomi ir liela, kā izrādīsies, daudzu un to skaitā citplanētiešu rases SaLeen iekāroti. Zeme gan pirmā to iekarotā planēta, bet viena no retajām, kuru atraduši un izdomājuši pievākt sev, kad attiecīgā civilizācija uz tās jau paspējusi aizsākt okeānu un jūru gana lielu piesārņošanu. Tieši šī iemesle dēļ Seilīni izdomājuši drusku vairāk sodīt cilvēci un pakļaut pie dzīvības paturētos (ne gluži uz labu laimi) Sistēmas spēlei un to ietverošai jaunai pasaules kārtībai, kamēr citkārt, ja ļauj tiem vaļu ūdens pasaulē, sauszemniekiem tie likuši mieru.

Conquering New Earth galveno varoni Loru pirmoreiz sastopam pašas vadītā automehānikas darbnīcā. Par krustu un mātei šausmu uzdzenošiem drebuļiem Lorai jau no mazotnes kleitu un pucēšanās vietā paticis ķimerēties ap visu tehnisko, ka nu pati spējusi iekarot sev vietu pamatā un stereotipiski vīriešu dominētā pasaulē. Kā Lorai, tā citiem pasaule tā vienkārši tiek sagriezta kājām gaisā un nākas attapties pavisam jau atšķirīgā realitātē. Ja ir vēlēšanās izdzīvot, ne grimt un tīri burtiski līdz ar to mirt un pazust, metaforiski jau uzreiz jāspēj peldēt baseina dziļajā galā. Jānododas, tā teikt, cita veida iekarojumiem, bet vienlaikus Lora un lasītājs var būt droši, ka jaunie virskungi un pavēlnieki rūpīgi visu uzrauga, lai netiktu izmaisīti viņu plāni.

Viens mirklis un Zeme jau ir jaunu kungu varā. Tik izteikti pārākas ir Seilīnu tehnoloģiskās iepsējas, ka par maģiju to varētu noturēt. Neviena par superlielvalsti saukts militārais spēks tiem nespēj sagādāt pat niecīgākās problēmas, tie par tādām drīzāk iesmej, kad jau planēta ir pārņemta un tikpat ātri Zemes ūdenstilpnes, kā arī pie viena sauszemes floras un faunas vide ne tikai attīrītas, bet arī šis tas ģeogrāfiski pārveidots un teraformēts. Ja vēl dabas ainavas, atjaunotus mežus Lora ar citiem citplanētiešu dzīvajos paturētajiem uzreiz mana, tad to pašu nevar teikt par dažu labu kalnu, kura agrāk attiecīgajā lokācijā nav bijis. Pārāk akūtas ir citas ar izdzīvošanu saistītas problēmas un jautājumi.

Varbūt kā daļa no soda, bet viennozīmīgi pašu izklaides labad (autors Han Yang ne pirmo reizi apvelta Sistēmas radītājus, citplanētiešus ar samaitātu dabu, kur tie meklē sev izklaides un likmju likšanas azarta kāres apmierināšanu par jebkādu iespējami iedomājamu notikuma iznākumu) dzīvajos atstātajiem izdzēstas gan ar modernajām tehnoloģijām saistītas atmiņas, lai mazums nesāk par kādu nebūt pašdarbību aizdomāties, kas novestu pie lieka sacelšanās mēģinājuma, gan par tuviniekiem un draugiem no pirmsapokalipses laika vien vieglas nojausmas lielos vilcienos. Kāds varētu būt sašutis un satraukts, bet Seilīni dienas beigās jau vien labu grib, un palīdzēt, lai zemieši varētu labāk iejusties tiem labvēlīgi sniegtajos jaunos apstākļos.

Interesantā kārtā galvenā varone Lora izrāda vien minimālus pārdzīvojumus par apstākļiem, kādos citplanētieši viņu iesvieduši, par zaudētajām atmiņām un citām nebūšanā. Pārāk aizņemta ir jaunā piedzīvojumu izdzīvošanas duna, lai par ko tādu diži ilgi varētu atļauties aizdomāties. Lora un cik nu uzmanība tiek citiem tēliem, starp kuriem dažs labs paralēli tai nav nemaz tik peļams, šķiet drīzāk ir kā izņēmums, un gribētos domāt, ka fonā un Loras tēla pagātnē ir kāds uz lapaspuses neizklāstīts iemesls, kas tai laupa asaru lieku un reizē ļauj tik labi iejusties. To sakot, Lora nenoliedzami ir cīnītāja jau pirms citplanētiešu uzrašanās, ko tikai pierāda fakts, ka Lora agrā bērnībā pēc negadījuma palikusi bez abām pēdām, bet saglabājusi cīņassparu un gribu, lai arī agrākāja pirms Seilīniešu dzīvē spētu par sevi pastāvēt un šefs būt, un savas līderes dotības Lora turpina pierādīt arī tagad.

Iespējams labākam kopiespaidam palīdz, ka LitRPG un dažādi līmeņošanās, gari statistikas, par un ap tiem saistīti gabali ir salīdzinoši mazākā apjomā, kā līdz šim noklausītajos autora daiļdarbos. Plus pārmaiņas pēc neskādā sieviete kā galvenākā varone. Ļoti liela varbūtība, ka ir jau sākts arīdzan vairāk vai mazāk pierast pie autora stāsta manieres un stila, un ko sekojoši no tā sagaidīt. Lai arī noslēguma fāze pati par sevi rada gana lielu nepabeigtības sajūtu, kas laikam izskaidrojams, ka teorētiski autors vienmēr raksta kā potenciālu sēriju, ja būs gana liela patikšana pašam un/vai lasītājam, bet pat tādā gadījumā, ja nav oriģināli domāta, kā solo grāmata, vienas lielas sižeta arkas gandarījumu sniedzošs atrisinājums jūtami pietrūkst.

Han Yang – Isekai Warden

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja dzenies pakaļ kriminālās pasaules darboņiem, par kuru notveršanu izsludināta kāda nebūt atlīdzība, jārēķinās, ka tie izmantos visus tiem pieejamos līdzekļus un metodes, lai izvairītos no tapšanas tikt notvertiem. Tieši tā notiek ar atlīdzību mednieku Lenoksu, kad kārtējā šķietami ikdienišķā darbadiena pārvēršanas ar iekļūšanu mākslīgi izveidotā melnajā caurumā. Ievads, kura laikā Lenokss, kamēr tiek ievilkts caurumā, samierinās ar notiekošo, jo ko nu vairs izmainīsi, bet pamošanās fantāzijas pasaulē Komax ar tās LitRPG Sistēmas tipa pasaules kārtību ir, maigi sakot, visnotaļ galvenajam varonim negaidīts pavērsiens.

Isekai Warden lielākoties ir kā iespēja Lenoksam izaugt personības un rasktura ziņā. Tam pirmkārt jau paveicas, ka acīmredzami Komaksā trūkst tāda piedzīvojumu meklētājā, kurš par prioritāti stādītu dažāda tipa krimināli noskaņoto tvarstīšanu un likumpaklausības ievērošanas uzturēšanu vai vismaz tādu, kas nebūtu acīmredzami par labu attiecīgam aristokrātam vai lokācijas (dzelzs dūres) valdniekam. Un nepaiet nemaz tik ilgs laika sprīdis, kad Lenokss vairāk vai mazāk turpina to pašu, ko darījis savā Visumā, vien nomainot kosmoskuģus un advancētu tehnoloģiju pret viduslaiku tipa fantāzijas vidi un reālu maģiju, ne tehnoloģiju, kura pārāk advancēta un tāpēc būtu par maģiju noturama.

Autors Han Yang nav vienkārši izrāvis no ‘’mūsu’’ realitātes viens pret viens, bet gan piešķīris Lenoksam bērnību, kur bērni tiek audzināti ne starp bioloģiskajiem vecākiem, bet tādā kā 24/7 bērnudārzā ar auklēm kā ‘’vecākiem’’, kuriem no visas sirds patīk bērni un rūpes pār tiem. Diži sīki aspekts uz lapaspuses netiek iztirzāts, bet ar ‘’kāpēc’’ vecāki veikuši tādu izvēli, tiek dots skaidrojums, ka tiem un sekojoši citiem Kosmosā nodarbinātiem uz kuģiem vienkārši nebūtu tam piemērotas vietas, laika un citu būtisku resursu pienācīgai audzināšanai. Bērnība, kura pilna ar kopābūšanu ar citiem bērniem un audzinošajiem pieaugušajiem, kāpēc uz bioloģiskajiem netur ļaunu prātu, bet varbūt tas un vēl kāds nebūt neatklāts notikums, kāpēc, aizsākoties Isekai Warden, grāmatai, Lenokss izbauda solo vienpatību savā darbā. Kā vēlāk lasītājs uzzina, tad daļēji tā Lenokss rīkojies, jo vienkārši baidījies citiem sagādāt sirdssāpes, esot pilnīgi pārliecināts, ka viņa profesijā nāve agrāk vai vēlāk būs neizbēgams iznākums.

Kaut arī varētu teikt, ka nomainās vien vide, tad attiecīgi visa pasaule ir gluži sveša ar saviem, atšķirīgiem noteikumiem, kuru neievērošana Lenoksam var beigties letāli, kādēļ gluži nevar turpināt līdzīgo warden pienākumu un noziedznieku tvarstīšanu (un ne tikai, kad Sistēma un Powers piešķir pat daža laba karaļa nogalināšanas kvestu), un tā Lenokss visai vienkārši, bez dižas izskaidrošanas kā un kāpēc tiek pie piedzīvojumu kompanjones Annas, kuras pašas situācija nemaz nav tik vienkārša. Vien jāpieņem, ka par Powers sauktie (termins, kas tiek izmantots, lai apzīmētu kādu(s), kuriem ir kontrole pār Sistēmu) ir kāds nebūt samaitāts sevis un varbūt citu izklaidējošs plāns, kāpēc tie Annu zirga paskatā ‘’atdzīvinājuši’’. Lai arī neskaitās gluži kā dzīva, tad Anna ļaujas jaunajām iespējam un realitātei, jo ko gan tai zaudēt, vai tieši pretēji, ja tiks pie fiziski fiziska humanoīda ķermeņa, var vienīgi iegūt, un tā vien jāļaujas kurp piedzīvojumi aizvedīs to blakus Lenoksam.

Pēc Amazones datiem (paš)izdota 2025.gada 30.jūnijā Isekai Warden atzīmētā kā pirmā un uz doto brīdi vienīgā grāmata The LitRPG Fantasy World of Komax, kas itkā izskaidrotu, kādēļ romāns un tā izklāsta vispārējais stils neliek par to domāt, kā labu solo projektu. Bet reizē, kad šī jau ir trešā īsā laika periodā noklausītā autora grāmata, māc aizdomas, ka tāds vienkārši ir Han Yang stils, un ja patīk vai pat aizrauj, tad forši, bet pretējā gadījumā labāk par šo autoru aizmirst, jo būs vilšanās. Isekai Warden un iepriekšējos divus autora darbus klausos Omnibusa versijas ietvaros, kurā romānu sarindotajā kārtībā nākošais pēc šī publikācijas ziņā jāatgriežas 2022.gadā, kurā Mayor of Mythos salīdzinoši ar Dungeon Realms un Isekai Warden pat ne tuvu nestāv klāt.

Han Yang – Dungeon Realms

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Glenarons, dažreiz kļūdas pēc nosaukts par Glenardu, jo kas gan reizēm var tāda vārda miksli atcerēties un jābrīnās, ka netiek iesaukts par vienkārši Glenu vai Aronu, ir kas vairāk par nesen pieveiktās Beetle Queen un tās mošķu ordu armijas saistītā kara veterāns. Glenorans ir Masonia karalistes un ļoti iespējams visas pasaules spēcīgākais mags, kurš par saviem nopelniem ieguvis zemi, bēdīgi iesauktu par Nolādēto Ieleju, kur tagad cer izbaudīt kāroto atpūtu.

Glenoranu nebaida iegūtās zemes nosaukums un to mainīt zemes slavu, cik nu tāda tai ir plašākā karalistes mērogā, vai pat potenciāli to uzlabot un apstrādāt tik vērienīgi, lai būtu iemesls mainīt nosaukumu uz ko iedvesmojošāku un priecīgāku, ir kara laikā mirušās sievas Vilovas piemiņa. Bet, kā jau var paredzēt, un kā arīdzan sola Dungeon Realms premises apraksts no Goodreads, tad liktenis Glenoranam piespēlēs jaunus izaicinājumus un pretiniekus, lai nebūtu tik garlaicīgi.

Tomēr gribētos apgalvot, ka ne viens no izaicinājumiem Glenorana piedzīvojumos romāna ietvaros nebūtu tik izteikti sasaistāms ar iegūto ielejas zemi, lai noveltu vainu uz tās itkā nolādēto statusu. Tāda noteikti nav jaunu un lielu daļu grāmatas fonā milstošas jaunas Nekromanceres Karalienes pulcētu mošķu armijas drauds. Kā ļaundarei tai uz lapaspušu sižetiskās skatuves netiek piešķirta tik liela uzmanība, lai liktu nosvērties izjūtām tai ne par sliktu, ne par labu, protams, kā pretstata sliktajai salīdzinoši ar galveno varoni Glenoranu. Ja priekšlaicīgi jāpiemin par ‘’itkā’’ kulmināciju saucama konfrontācija, tad neizteiksmīgs ‘’nekas’’ drīzāk tas nosaucams, bet salīdzinoši ar iepriekš noklausīto Mayor of Mythos uzlabojumi prozas un vispārējā sižeta baudāmībā, kā arī tēlu izvēršana, ir izteikti manāmi, pat ja gluži par fantastisku un citiem rekomendējamu arī Dungeon Realms nenosaukt.

Ja jau grāmatas nosaukumā ir Pazemes Labirinti pieminēti, tad neiztikt bez ar tiem saistītām piedzīvojumu epizodēm, dažādu un romāna gaitā ar pieaugošu grūtības pakāpi pieveicamu līmeņu ‘’skrējiniem’’. Viens tāds Labirints ir arīdzan iekš Nolādētās Ielejas, no kura savukārt Glenoranam negaidīti rodas vien fantāzijas pasaulē iespējama iespēja atgriezt starp dzīvajiem traģiski zaudēto sievu. Tas, protams, panākams vien ar sūri grūtu darbu, ar pieminētā Labirinta un to līmeņu pieveikšanu ne vienu vien reizi, kas, par laimi, tik bieži un sižetiski paredzamā veidā bezmērķīgi netiek līdz bezsamaņai lasītājam atrādīts. Kā arīdzan fantastiskā iespēja nav bez saviem riskiem, no kuriem Glenorans savas dzīvības zaudēšanu diezin vai par augstu risku ierindotu, tā vietā mīļotās Vilovas atmiņu zudumi un no tā izrotošais, ka vajadzēs mēģināt no jauna iekarot tās mīlestību gan.

Ja pacenšas var izvērst plašāku, filozofiskāku domu par un ap Labirintos sastopāmajiem pieveicamajiem monstriem, kad Glenorans pirmajā reizē, nerēķinoties ar tā spēku, trīs tādus tik ļoti apstrādā, ka nogalina tos pavisam, kas savukārt izpelnās uzmanību sastapšanos ar Soulkeeper Beleima tēlu, kurš makten pārsteigts, ka Glenorans ko tādu spējis paveikt, kam teorētiski nemaz nevajadzētu būt iespējamam. Tieši no Beleima tad seko informācija par Labirintiem kā dvēseļu krātuvēm, gandrīz kaut kas uz Šķīstītavas pusi, un sekojoši, ka Glenoranam ir unikāla iespēja, kā nevienam citam, savu mīļoto atgūt.

Dungeon Realms – fantāzija, kas pati par sevi ar neko vērā ņemamu neizceļas, bet, Mayor of Mythos vēl esot tik svaigā atmiņā, nevar nešķist, ka būtisks uzlabojums.

Han Yang – Mayor of Mythos (Transcending Levels #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zemei tuvojas milzu asteorīds, kuram, kad tas tika pamanīts, bija vajadzējis Zemei palidot garām ar tik lielu attālumu no planētas, ka pat ne sekundi nebūtu vajadzējis satraukties. Tomēr, kad iesākas Transcending Levels triloģijas (nosaukumi grāmatām numurēt, kas liktu padomāt, ka kādā brīdī autors Han Yang pārsaucis sēriju) pirmā grāmata Mayor of Mythos, asteorīdam acīmredzami lemts kļūt par meteorītu un ietriekties Zemē. Cilvēcei lemts pēkšņs un neizteikmsīgs gals. Tā vienkārši bez varoniskām epikām, lai censtos planētu glābt, bet tas nenozīmē, ka visiem jāmirst turpat un tūlīt.

Apokaliptiskais notikums gan tiek izmantots tikai un vienīgi par ieganstu un instrumentu, kā transportēt, galveno varoni Devon (audio versijā izruna kā Devins) uz fantāzijas tipa maģijas piepildīto Mythos pasauli, un sākums autora Han Yang fantāzijai ir daudzsološs un intriģējošs. Vēl jo vairāk nevajag daudz, lai radītu pozitīvu pirmo iespaidu, ja tīri personīgi iekš LitRPG fantāzijas subžanra sanāk pirmoreiz sastapties ar ‘’kāršu kavas’’ maģijas sistēmu. Vieglākai analoģijai, lai varētu saprast domu, var pieminēt Magic the Gathering vai citu līdzīga tipa galdaspēli, lai saprastu, kas tiek domāts. Iespējas, kur izvērsties, neskaitāmas, ja vien tiktu izmantotas…

Diemžēl, kas iesākas daudzsološi, drīz vien tiek gana fiksi sabojāts un līdz grāmatas beigām diez ko labāk nepaliek. Pirmais brīdinājuma signāls tiek pasniegts, kad Devins ar tam piešķirto palīgu, nu izbijušu zobārstu Mārtiju, (arī no Zemes izglābtu) nepabeidz pirmo paša izvēlēto un diezgan vienkāršo misiju. Ja vēl sākumā domā pie sevis, ka varbūt pats vainīgs un esi palaidis garām, vai arī otrs variants, ka jāpieņem, ka tik nebūtisku misiju lielās bildes kopainā, kad sāk milst lielāki draudi, pašam jāpieņem, ka varoņi izpildījuši, tad vēlāk, notikumiem ritot, krietni lielāks sižeta caurums liek domām virzīties, ka autors vienkārši aizmirsis.

Vienkārši aizmirst gan nākas par ntajiem epizodiskajiem tēliem, kur pat kartona tipa tēla apzīmējums, ar kuru būtu domāts instruments, kas palīdz virzīt sižetu uz priekšu un papildus jau tā galvenā varoņa sižeta bruņām Devinam uzvarētu attiecīgās epizodes pretinieku, būtu tas vienkāršs mošķis vai piemēra pēc intelekta apveltīts pūķis, kādu netrūkst Mayor of Mythos romānā. Ne reizi vien nākas piefiksēt domu, no kurienes gan šis jaunais tēls (kāds tam bija vārds?) uzradies. Tā teikts, kas tu tāds vispār esi? Un arī citi galvenajam varonim par tuvākajiem sabiedrotajiem pieskaitāmie ar diži plašām personības šķautnēm apveltīti nav.

Viens liels klupšanas akmens ir viena vai dažu konkrētu sižetisko līniju izvešana līdz galam. Par tādu domājams būtu jāuzskata paša dibinātas ģildes un potenciāli romantiskās intereses Galinas tēla māsa Zela, kurai tiek tā nelaime tikt nolaupītai. Bet tā vietā, lai Devins ar Galinu, ar Mārtiju un sižeta gaitā iegūtu mājdzīvnieku un cīņu biedru sauszemes haidras Keitas veidolā, kopīgiem spēkiem darītu visu, lai Zelu atrastu un atgūtu, tie nodotas te abu attiecībām, te Devins izdomā, ka derētu izmantot ‘’spēles’’ mehānisma dāvātu iespēju dibināt pašam savu apmetni. Notikums, kas izvēršas jaunā pilsētas attīstīšanas un menedžēšanas epizodē, un varētu pat būt piesardzīgi pozitīvi noskaņots, ka šis būtu papildus spēles elementu apvienojumus paralēli ‘’deck building’’ aspektam, ja vien tiktu ievērots kaut cik vērā ņemams konsekventums pat vienas grāmatas ietvaros.

Bez kārtīm (trīs tipi -Prasmes, Burvestības un mošķu summons) piedzīvojumu nolūkā piedzīvojumu pēc starp Summons kārtīm ir arī iespēja izveidot Pazemes Labirintus. Diemžēl atkal vairāk nākas vilties un Labirinti tiek izmantoti mošķu pieveikšanai un sekojošai atlīdzību iegūšanai, un pie reizes lapaspušu skaita papildināšanai, tā vietā, lai sniegtu līdz šim vismaz kaut cik, ja ne gluži neredzētu, tad Han Yang izpildījumā aizraujošāku.

Romantiskās sižeta līnijas, pat ja varētu pamatoti apšaubīt, vai Devina tēls, kuram lemts ciest no dusmu kontroles un savaldības problēmām, ir gana cienīgs un labs, lai te viena, te cita un pat aristokrātiskas dabas dāma to uzlūkotu, kā potenciālu partneri, tad vismaz šis ir viens no faktoriem, kuri tiek ilgtermiņā biežāk ievēroti. Lieki piebilst, ka Devins neizrāda dižas pārdzīvojuma pazīmes, kad pirmajām attiecībām lemts izgāzties. Bet pārsteidzošāk par to būtu pieminama Devina un vēl jo vairāk Galinas, cik nu tai lemts pēcāk pavīdēt uz lpp, izrādītās intereses trūkums vai drīzāk neesamība par Zelas tēla likteni.

Attiecībā uz Devinu izbrīnu izraisa tā paša pirmā cīņas epizode svešajā vidē un Mitosas pasaulē, kur Devins bez minstināšanās glābj nelaimē kritušu dāmu, bet tā vietā, lai vienkārši padzītu uzbrucēju, to nogalina un turklāt veidā, kas liek padomāt, ka ne tikai tā nav pirmā slepkavība, bet, ka pat drusku izbauda to. Lai arī nespēja nokontrolēt dusmas ir par retu saucama, tad nākas aizdomāties pat ar informāciju, ka uz Zemes Devins bijis izbijis armijas veterāns (gribētos minēt, ka padzīts ar negodu) un pēcāk šoferis tālbraucējs.

Mayor of Myhos klausos reiz iegādāta lielāka omnibusa audio omnibusa versijas ‘’iepakojuma’’ dēļ, kur bez šī romāna ir vēl deviņi citi, bet vienpašu/stand-alone tipa romāni. Romāni nav sarindoti to izdošanas secībā, bet nākošie divi ir iznākuši noapaļojot trīs gadus vēlāk par šo. Atliek vien cerēt, ka laiks un pieredze autoram ļāvis sniegumu un daiļdarba baudāmību uzlabot, jo pretējā gadījumā nebūs lemts tos visus noklausīties.

Scott Bartlett – Spacers #7-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš citplanētiešu Zanteku uzbrukuma atvairīšanas pirms 50 gadiem, cilvēce spējusi attīstīt SFF žanram cienīgas tehnoloģijas un kolonizēt ne vienu vien planētu un to zvaigžņu sistēmas, bet tas viss vismaz attiecībā uz Spacers sērijas pamatlokāciju vispārējā Dawn zvaigžņu kopā/klasterī bijis iespējams ar citkārt detalizētāk neizpētītas tārpejas palīdzību. Kad tā vienā jaukā dienā pēkšņi aizveras un nošķir sērijas varoņus no Zemes (ne visiem kā dzimtā puse), tas ievieš milzu pārmaiņas ģeopolitiskajos spēka samēros. Bez ANO tipa United Nations Colonies kā dominējošā spēka virsvadības un uz to pēkšņas ietekmes spēju zuduma, dažādās milzu korporācijas gatavas ķerties viena otrai pie rīkles, kas piedevām viss notiek ar citplanētiešu Zanteku draudiem fonā.

Jāsaka gan, ka paši citplanētieši visas sērijas garumā (lai arī desmit grāmatas, tad individuālie lpp apjomi nav nekādi lielie) vairāk ir kā fona drauds, bet to pašu nevar teikt par viņu izraudzīto cilvēces nodevēju, caur kuru cer ne tikai gūt vienkāršu uzvaru pār pretinieku, bet pa virsu tam arī to pilnībā iznīcināt līdz pēdējam indivīdam. To plāni stiepjas gadsimtiem tālā pagātnē, bet ne gluži lineāri tālu, kad vēl cilvēce savā Visumā par kosmoskuģiem nav pat aizdomājusies. Zanteki lūk nāk ne tikai no cita Visuma, bet to pusē laika plūsmas ritējums noris pretējā virzienā. Interesants koncepts, kas reizē nāk ar saviem ierobežojumiem, kādēļ tie nevar vienkārši izmantot savu tehnoloģisko un skaitlisko pārspēku, lai veiktu vienu vai vairākus masīvus uzbrukumus un lieta būtu darīta.

Laika plūsmas pretējā plūsma un tehnoloģija ļauj Zantekiem par Cikliem nosaukta koncepta veidā ‘’restartēt’’ laika līniju uz Zemes. Izmantot savu ‘’aģentu’’ un sērijas galveno ļaundari Saimonu Molu, lai izmēģinātu rīcības izvēļu un labākās uzvaras sasniegšanas stratēģijas, pretinieku reakcijas uz tām, lai galu galā panāktu vēlamo mērķi. Tikmēr par Mola motivāciju visas sērijas garumā vairāk vai mazāk tiek doti tikai mājieni, bet gana noprotami, lai varētu secināt, ka tie saistīti ar vardabīgu mūža mīlestības zaudējumu. Ar mīļotās personības nāvi, kuru kā vienīgo saskatījis, kura spētu iegrožot tā sliktākās īpašības un izcelt tās labās, kuru balss spēks sērās un dusmās pieklusis līdz teju nedzirdamam līmenim. Tik liels ir zaudējuma spēks, ka Mols nu ir apņēmības pilns, lai kā mūža mērķi padarītu palīdzēt Zantekiem panākt visas cilvēces izmiršanu.

Retajos skatpunkta fragmentos no Mola puses gan ‘’nabadziņš’’ sāk izjust nogurumu no psiholoģiskā sloga no Cikla uz Ciklu. Lai arī nereti, kad sāk tuvoties mūža nogales vecums, neviens vien labprāt izvēlētos nemirstību, kas dažādos fantāzijas žanros visvisādi apspēlēts, tad kādā brīdī var arī iestāties saprotams nogurums, kas gan Mola tēla gadījumā žēlsirdību, ņemot tā mēŗki, neizraisa. Kas savukārt nāk par labu sērijas galvenajam labajam varonim Tedam Tačeram un tā sabiedrotajiem.

Vien sižetiski salīdzinoši nesen Tačers saņem komandēšanā savu pirmo kuģi Ņūdžersiju un pirmoreizi piekrīt iestāties privātā sektora korporācijā Frontier Securities Veronica Rose vadībā. Pavērsienu dzīvē, kuru izraisa iniciālais uzbrukums pašā sērijas sākumā un liek piekrist doties uz Dawn klasteri. Pat bail iedomāties, kāds gan būtu cilvēces vispārējais liktenis (mājienam var teikt, ka vienlīdz jauks tas abās pusēs nav), ja ne izšķirošais Mola un Zanteku pretinieks, zem kura karoga pulcēties labajiem varoņiem, netiktu novirzīts īstajā laikā uz īsto vietu, kuru gan visvairāk motivē vēlme atjaunot tārpeju, lai varētu nokļūt atpakaļ pie sievas un vēl nedzimušā dēla, kad visi šīe galvu reibinošie notikumi aizsākas.

Pie cilvēces varoņiem, Tačera sabiedrotajiem nav gan pieskaitāmi tikai un vienīgi mīļi un jauki tēli, kurus gribētos par draugiem saukt, bet jo tuvāka ir cilvēces kritiskā izdzīvošanas stunda, jo mazāk izvēlīgs Teds Tačers var atļauties būt. Viena daļa drīzāk vispirms domā par savu pašlabumu, kas, ja Molam ļautu vaļu, īsā laikā būtu apaļa nulle. To sakot, varētu brīnīties, kādēļ gan ar Mola vadības stilu kāds vispār no cilvēces, pat nezinot par tā slepeno sadarbību ar citplanētiešiem, vispār piekristu iestāties viņa CoG superaliansē, bet Mola dzelzs dūres stils nav bez īstermiņa labumiem, jo katrs disidents var būt gana drošs, ka tam no nāves neizsprukt. Ne visiem paveicas ar Tačera drosmi, ar tā apstākļiem un resursiem, lai spētu no reizes uz reizi stāties pretim.

Neko būtisku nesamaitājot par visas sērijas noslēgumu, kura gan nesakrīt ar kulminācijas kauju pret Mola sapulcētajiem spēkiem, visnotaļ visiem neies pie sirds. To tik ļoti nevar apzīmēt, kā esam par labu vienos vārtos, kas nevienmēr ir vajadzīgs. Par salīdzinājumu nāk prātā kriminālromānu veidā atrast vainīgo līdz grāmatas beigām, bet tomēr var radīt gana lielu vilšanos, ka autors izjutis vajadzību sērijas beigās pievienot paskaidrojošu pēcvārdu par savu izvēli, kas, ja tā padomā par laika līniju un varbūt pat parēlu Visumu (gan cilvēku, gan citplanētiešu pusē) un kā nu kurš to visu interpretē, ir pat gana loģiski. Tā teikt sērija ieintriģē, lai būtu vēlēšanās izbaudīt citas autora Scott Bartlett sērijas.